– Jautājums paliek: vai tik tiešām 16. marts jāizdzēš no atmiņas par katru cenu? Vai tiešām tur noteikti jāiekombinē Čakste vai kāds cits? Bet tagad pie Brīvības pieminekļa jau iet jaunatne, neskatoties uz to, ka viņiem saka, ka tas “nav pareizi”. 59
– Bijusī kolēģe Anda Līce par 16. martu “Latvijas Avīzē” reiz rakstīja apmēram šādi: nu cik var patikt, ka tevi tur katru gadu apspļauda! Es to iedomājos tā – Lestene, Valsts prezidenta līdzdalība. Un, bez jebkādām provokācijām! Ja arī tur, kapsētā, kāds kaut ko gribētu pārmest, tas būtu nonsenss. Bet par Brīvības pieminekli man ir jautājums: kāpēc tur pirmajās rindās būtu jāiet Nacionālās apvienības politiķiem, nevis, piemēram, leģionāru mazbērniem? Man tā politiskā demonstrēšanās šķiet lieka. Es iedomājos tā, ka 16. marts ir svarīgs datums tiem, kam piederīgie bijuši leģionā, un visas dienas garumā tie, kuri vēlas, liek ziedus pie Brīvības pieminekļa. Ziedu daudzums vakarā spilgti parādītu, ko latviešiem šī diena nozīmē. Bet es neorganizētu nekādas demonstrācijas, kur jārēķinās ar policijas un provokatoru klātbūtni. Visi oficiālie pasākumi notiktu Lestenē, nekautrējoties ne no kā. Līdzīgu piemiņas brīdi varētu rīkot Vietalvā, kur ir latviešu sarkanarmiešu Brāļu kapi, jo, kaut arī daudz ko var runāt par leģionāru un sarkanarmiešu atšķirīgo nostāju un motivācijām, atcerēsimies, ka tikai 1944./45. gadā vien sarkanajā armijā nelikumīgi mobilizēja vairāk nekā 50 tūkstošus Latvijas pilsoņu. Arī viņi ir pelnījuši, ka valsts viņus kaut kādā veidā piemin.
– Par Lesteni – lūdzu, lai organizē autobusus, lai visas augstās amatpersonas, deputāti turp brauc. Bet par nacionāļiem – tad viņu vietā vajadzētu kādu biedrību, kas darītu to, ko tagad dara viņi. Jūs domājat, ka tad, ja nebūtu politiskās “oderes”, kaut kas notiktu citādi?
– Vēl jau var darīt to, ko katru gadu pirms 16. marta saka premjeri un valdības ministri – ka latviešu brīvības cīnītāji jāpiemin 11. novembrī, Lāčplēša dienā. Bet, kad pienāk 11. novembris, tad…
