– Bet var rasties jautājums: kā kļuva iespējams, ka pēc 1941. gada Latvijā vēl palika vairāk nekā 180 “buržuju”, turklāt augstos amatos bijuši, kamēr citi bija šauti un likvidēti? 59
– Ir stāstīts, ka Konstantīns un Mintauts Čakstes bijuši otrajā represējamo sarakstā, ko nepaspēja īstenot. Par tiem otrajiem sarakstiem ir ziņas, ka provincē tādi it kā gatavoti un it kā redzēti, vismaz tā “Tēvija” rakstīja, bet tādi nekad nav atrasti. Kāpēc nerepresēja Paulu Kalniņu un brāļus Čakstes? Viņi nebija politiski aktīvi Kārļa Ulmaņa laikā. Varbūt viņu uzvārdi bija pārāk atpazīstami? To šodien vairs nevar pateikt, var tikai izteikt minējumus.
– Un ko mēs no tā šodien varam secināt? Ka cienīsim savus varoņus un turpināsim pētīt un meklēt?
– Ka meklēsim sev orientierus, bet gudrāk nekā līdz šim. Kad 2002. gada beigās sākās diskusija par pieminekli Konstantīnam Čakstem Brīvības bulvārī, tas netika pietiekami izskaidrots sabiedrībai. Tas bija kā ar āmuru pa pieri – tagad jums būs Čakste, kas simbolizēs visu pretestības kustību! Varbūt toreiz likās, ka Čakste būs pieņemams kā Rietumiem, tā krievvalodīgajai sabiedrībai un jābliež tik augšā. Trūka diskusijas par to, kas to pretestības kustību veidoja un ka tā jau nenozīmēja tikai Čaksti. Mēs toreiz nerunājām par vienkāršajiem Ventspils zvejniekiem, kas īstenoja laivu braucienus uz Zviedriju, par studentiem, kas uzturēja sakarus ar LCP. Tā vietā bija tikai Čakste un Čakste! Bet pastāvēja arī citas pretošanās organizācijas kā Latviešu Nacionālistu savienība 1942. gadā, “Latvijas sargi” 1944. gadā un pat daļa “pērkoņkrustiešu” ar Gustavu Celmiņu priekšgalā nogāja pagrīdē. Arī tās bija pretestības izpausmes! Es teiktu, ka vajadzīga tāda piemiņas vieta, kuras pamatā ir stāsts par Latvijas tautas brīvības centieniem cauri laikam, kur sabiedrība atpazīst pretošanās epizodes, sākot no ģenerāļa Ludviga Bolšteina demonstratīvās pašnāvības 1940. gadā un beidzot ar 1991. gada barikāžu aizstāvjiem. Varbūt vairāk jārunā par tādiem kā Eduards Andersons – latviešu jūrnieks, kam čeka iedeva augstāko sodamēru. Būdams tikai 25 gadus vecs, viņš kara laikā veica neskaitāmus braucienus pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju un bija viens no tiem drosmīgajiem, kas piekrita to darīt arī pēc Vācijas kapitulācijas. Zviedrijas izlūkdienests viņu uzskatīja par pašu kompetentāko no latviešiem, kas iesaistījās slepenajās bēgļu laivu akcijās. Zviedri ir uzņēmuši par Andersonu dokumentālo filmu. Mēs neesam, bet tādu pozitīvu kultūras produktu mums vajadzētu pēc iespējas vairāk. Kā “Segvārds Vientulis”, piemēram.
– Daudzu valstu galvaspilsētās ir tāda lieta kā “Nacionālo varoņu laukums” vai “Nacionālo varoņu aleja” un tamlīdzīgi. Bija taču ideja par memoriālu Brīvības bulvāra liepu alejā, tomēr Latvijā tāds godināšanas veids kaut kā nav iedzīvojies.
– Mums trūkst tā pozitīvā, tā varonības un izturības apliecinājuma. Ir daudz piemiņas vietu upuriem, daudz mazāk varoņiem. Varbūt mums no padomju laikiem apziņā iesēdies, ka pretestība nozīmē tikai šaušanu un dzelzceļu ešelonu spridzināšanu… Bet īstenībā valsts neatkarības idejas uzturēšana ilgtermiņā nereti ir svarīgāka par īslaicīgām militārām akcijām. Kureliešus arī var uztvert dažādi. Var vaicāt, kāpēc 1944. gada 14. novembrī viņi ļāvās atbruņoties, bet var atcerēties, ka 600 vīru leitnanta Roberta Rubeņa bataljons sekmīgi cīnījās. Bet kureliešu jautājumā gandrīz vienīgie, kas kaut ko dara, ir Andrejs Ķeizars, Vilnis Baltiņš un vēl daži vēstures entuziasti. Viņi sabiedriskā kārtā Ugālē izveidoja Rubeņa bataljona muzeju, atjaunoja bunkuru pie Usmas ezera, iekārtoja jaunu pretestības muzeju Rendā. Tomēr tās ir tikai privātas vēstures entuziastu iniciatīvas. No valsts puses šajā lietā nav bijis ne šādu iniciatīvu, ne domu apmaiņu. Varbūt nevajag grūst daudzus tūkstošus tikai “integrācijā”, bet atbalstīt arī šādas izpausmes?
