– Bet valdība teic, ka jānorobežojas, citādi no amatiem izraidīs… 59
– Redziet, 16. martam tradīcijas jau izveidojušās, bet 17. martam tās tikai veidojas vai to vēl nemaz nav. Pagājušajā gadā 17. datumā pie Brīvības pieminekļa pulcējās ļoti dažāda publika. Rituāliem atmiņu politikas izpausmēs ir svarīga nozīme. Par leģionāru atceres dienas rituāliem vēl varētu diskutēt, kas ko dara vai nedara, kā būtu labāk. Taču latviešiem nav lielu pretrunu saprast, kas ir 16. marts. Protams, šodien varam jautāt, vai bija politiski gudri izvēlēties datumu, kurā divas leģiona divīzijas guva kopīgu militāru panākumu pie Veļikajas upes Krievijā. Igauņi izvēlējās datumu, kad 1944. gada jūlijā pie Sinamē augstienēm sargāja Igaunijas teritoriju no otrreizējās padomju okupācijas.
Varbūt mums labāk derētu Mores kaujas vai kāda no Kurzemes lielkauju dienām, kur latviešu karavīri tiešām cīnījās uz savas zemes par savu dzimteni… Bet par 17. martu… Kā tad tas radās? Tas parādījās tikai 2001. gadā, kad Latvijas Kara muzejs ieguva LCP Memoranda oriģinālu, kurā šis datums bija ierakstīts. Bet, ja paskatās uz ārzemēm nosūtīta memoranda fotokopijas Hūvera institūta arhīvā ASV un tāpat kopiju, kas nonāca latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska štābā, tad šie eksemplāri ir vai nu bez, vai datēti ar vēlāku datumu. Kuriozi, ka pazīstamais LCP dalībnieks Leonīds Siliņš savās grāmatās raksta, ka pārfotografētās Memoranda kopijas slepeni nosūtītas ar laivu uz Zviedriju jau 29. februārī, tātad krietni pirms 17. marta. Un tā nebija vienīgā tāda veida deklarācija. Līdzīgu deklarāciju, 40 personu parakstītu, Bangerskim iesniedza vēl 1943. gada 16. oktobrī. Parakstītāju vidū bija arī LCP locekļi, kas lūdza vērsties pie vāciešiem, lai kārtotu neatkarības atjaunošanas lietu.
Atbilde no vācu puses bija negatīva, tāpēc viņš vēlāk LCP Memorandu tālāk virzīt vairs neuzņēmās. Arī latviešu pašpārvalde vismaz 12 iesniegumos vērsās pie vāciešiem un prasīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vēsture nav tik vienkārša, kā mums gribētos. 16. marts ir savu senču apzināšanās, savas vēstures izprašana. Bet leģions nevar būt ideāls – tas tomēr bija svešas valsts karaspēks, kurā cīnījās latvieši. Un to nevar ņemt par priekšzīmi nākotnei. Toreiz cilvēki rīkojās, spriežot, kas ir mazākais ļaunums – Vācija vai PSRS. LCP 17. marta Memorands šajā gadījumā dod labāku paraugu, jo tur ir cīņa pret abiem okupantiem, konsekventa nostāja, 1922. gada Satversme. Taču atkal, reāli skatoties – cik ģimenes skāra mobilizācija leģionā un cik daudzi zināja par LCP pastāvēšanu? LCP Memoranda parakstītāji profesors Kārlis Straubergs, sūtnis Ludvigs Sēja, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, ģenerālis Verners Tepfers piedalījās arī 1941. gada 11. jūlija sanāksmē Izglītības ministrijā, kur pieņēma pateicības telegrammu Hitleram par Latvijas atbrīvošanu no boļševikiem. Vācieši gan neļāva šo telegrammu nosūtīt. Cits piemērs: valodnieks Jānis Endzelīns parakstīja gan LCP Memorandu, gan pēc kara tika izmantots padomju propagandā, repatriantiem stāstot, cik Padomju Latvijā labi un skaisti.
– Tad kam celt pieminekli?
– Mēs īstenībā maz zinām, kāda bija vācu un padomju varas attieksme pret Memoranda parakstītājiem. 1944. gada 21. aprīlī vācieši Tallinā aizturēja lietuviešu kurjeru Kazi Ambrazeju, pie kura atrada dokumentus par baltiešu pretošanās kustību slepenajām sanāksmēm Rīgā. Seko aresti. Latvijā aiztur sešas personas un noskaidro viņu atbalstītājus. Kad 1944. gada vasarā Alfrēda Rozenberga Okupēto austrumu apgabalu Reihsministrijā notiek sarakste, no tās izriet, ka vācieši zina 160 parakstītāju vārdus. Rozenbergs raksta, ka jāvēršas pret tiem, kas strādā dažādās pašpārvaldes ģenerāldirektorijās, un viņi jāatlaiž un vēl, ka īpaši “jāuzmana” Jelgavas Lauksaimniecības universitāte, kur arī bija virkne parakstītāju. Vēlāk, kad tiek gatavota evakuācija uz Vāciju un veidoja inteliģences sarakstus, bija rīkojums Memoranda parakstītājus tur neiekļaut. Tātad vācieši zināja šos cilvēkus, bet ,izņemot Konstantīnu Čaksti, Ludvigu Sēju un vēl dažus, kas nonāca koncentrācijas nometnēs, pret viņiem vērstās represijas salīdzinoši nebija lielas.
Pavisam nesen noskaidrojās vēl viens interesants fakts – rakstnieku Jūliju Pētersonu, dramaturga Pētera Pētersona tēvu, čeka apcietināja jau 1944. gada decembrī Rīgā. Tas, ko viņam inkriminēja, bija tiesu izpildītāja darbs vācu laikā un LCP Memoranda parakstīšana. Pētersons nomira ieslodzījumā 1945. gada oktobrī, un tikai 1990. gadā tika reabilitēts nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Nupat iznākušajā LCP Memoranda parakstītāju biogrāfiskajā vārdnīcā “Ar parakstu par Latviju” ir arī pēc kara pazīstamā ainavu arhitekta Alfona Ķišķa vārds. Izrādās, ka viņš ir bijis 19. divīzijas slavenā Ernesta Laumaņa triecienbataljona leitnants, ar trim Dzelzs krustiem apbalvots leģionārs. Pavadījis astoņus gadus ieslodzījumā Irkutskas apgabalā, padomju laikā viņš uzvarēja vairākos Vissavienības nozīmes konkursos; bija arī viens no memoriāla nacistu upuriem veidotājiem Ančupānu kalnos. Tiesa, viņa vārdu minēt nevarēja, bija jāraksta, ka autors ir projektēšanas institūts “Komunālprojekts”. Vēlāk Ķišķis pārcēlās uz Lietuvu. Nu, ja tā skatās, tad var teikt, ka 16. un 17. marts ir diezgan cieši saistīti.
Ir viens dokuments, kas varbūt ir vēl interesantāks par LCP Memorandu. Kopā ar vēsturnieku Kārli Kangeri pagājušā gada beigās tā oriģinālu atradām Zviedrijas Valsts arhīvā, kur glabājas Vesterosas latviešu bibliotēkas dokumenti. Tā ir Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa 1944. gada 8. septembrī parakstītā deklarācija “Par Latvijas neatkarības atjaunošanu”! Todien notika pēdējā LCP vadības sēde Rīgā, kur šis dokuments tika parakstīts, un senatoram Mintautam Čakstem uztic veidot Latvijas valdību. Trimdas dažādās publikācijās šo sapulci tikai mazliet piemin un ar dažādām neprecizitātēm. Datuma uz oriģināla nav, bet tas bija uz kopijas, kas piederēja Leonīdam Siliņam. Tā kā mašīndrukas burti no pamatteksta atšķiras, visdrīzāk Siliņš datumu ielika pats. Arī senatora Čakstes vārds iedrukāts nedaudz atšķirīgi. Es to skaidroju ar piesardzību. Ja vācieši pārtvertu pilnībā noformētu dokumentu, varētu būt problēmas. Acīmredzot datumu un personu plānoja pievienot “X stundā”, kad būtu bijis iespējams šādu aktu reāli īstenot. Pauls Kalniņš drīz pēc 8. septembra devās bēgļu gaitās. Bija paredzēts, ka viņš nonāks Zviedrijā, bet vācieši viņa laivu pārtvēra un viņš nokļuva Vācijā. Tomēr slepenā sarakste starp sūtni Zviedrijā Voldemāru Salno un LCP locekļiem Kurzemē turpinājās. Rīga bija jau kritusi, kad cirkulēja dažādi plāni, kā Latvijas neatkarību varētu proklamēt ģenerāļa Jāņa Kureļa grupa. Kādam viņi šobrīd var šķist kā fantazētāji, bet viņi tādi nebija. Tieši Salnais bija iniciators LCP dibināšanai un visu laiku mudināja latviešus kaut ko darīt, lai demonstrētu apņemšanos atjaunot valstisko neatkarību un uzticību Rietumu demokrātijām. Latviešu diplomāti ārzemēs uzskatīja, ka Vācija tiks sakauta, taču viņi cerēja, ka galveno lomu pēc kara spēlēs Rietumu sabiedrotie, tāpēc bija vajadzīgs, lai pašā Latvijā būtu kādi spēki, kas skaidri deklarē, ka esam par demokrātisku valsti. LCP bija kā politisks centrs ar vairāk uz āru vērstu pretestību ar uzdevumu informēt ārpasauli.
