Vai 16. marts jāizdzēš no atmiņas un jāsvin nākamā diena? Saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu 59
1944. gada 16. un 17. marts Latvijas vēsturē ir savā ziņā saistīti un pelnījuši palikt mūsu atmiņā. Atkal tuvojas 16. marts – leģionāru piemiņas diena, taču politiskajās aprindās jau gadiem jūtamas vēsmas, ka vajadzētu akcentu no 16. marta leģionāru piemiņas dienas pārbīdīt uz 17. martu, kurā 1944. gadā Latvijas Centrālās padome (LCP) sagatavoja slaveno Memorandu, pieprasot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Abiem datumiem ir vieta Latvijas vēsturē, un vai tiešām būtu nepieciešama tāda akcentu pārbīde? To žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde vaicāja vēstures doktoram, Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājam Uldim Neiburgam.
– Daži grib, kā saka, “patumšos” un neērtos leģionāru tēlus aizstāt ar daudz gaišākiem…
U. Neiburgs: – Es teiktu, ka vispirms jāskatās abu datumu izcelsme un tradīciju nozīme. 16. un 17. martu grūti savienot, jo to priekšvēsture un tradīcijas ir atšķirīgas. 16. marts ir 1952. gadā trimdā “Daugavas vanagu” iedibināts, taču Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas tas ieguvis pavisam citu, daudz plašāku nozīmi. Turklāt politiskā “piegarša” 16. martam patlaban ir daudz stiprāka nekā vēsturiskā. Karavīru pieminēšana nonākusi otrajā plānā, kamēr pirmajā ir dažādu politisko spēku pretim stāvēšana.
– Tas pārvērties par kaut kāda veida pretošanās izpausmi?
– Drīzāk daļas sabiedrības simboliska pretestība valsts varas nespējai tikt galā ar savas valsts vēsturi. Ja jau 1998. gadā Saeima pieņēma lēmumu, ka 16. marts ir oficiāla atceres diena, tad arī vajadzēja pie tā turēties, nevis šādi mētāties. Protams, jautājums, vai pirms šā lēmuma notika pienācīga lietas izspriešana. Jau sen bija laiks saprast, ka leģions un leģionāri ir mūsu vēsture un nav ko taisnoties par kaut kādām “neonacistu demonstrācijām” Rīgā. Tā vienkārši ir Latvijas Otrā pasaules kara vēsture. Tie bija 110 – 115 tūkstoši Latvijas pilsoņu, kas daļa brīvprātīgi, bet lielākā daļa piespiedu kārtā nonāca Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Viņiem nebija izvēles cīnīties par Latviju Latvijas armijas rindās. Tā bija liela traģēdija, taču jāapzinās, ka tie bija mūsu tēvi un vectēvi, par kuriem Latvijas valsts tajā laikā nevarēja parūpēties.
