Slinkie partijnieki elementāri negrib, ka pusi krēslu Augstajā namā ieņem aktīvāki kolēģi. Egila Līcīša feļetons 2
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad Valsts prezidents Egils Levits beidzamo reizi vērsās pie parlamenta, vērtējumā bija pavisam maz cukura, vairāk tika bērts sāls vaļējās brūcēs.
Valsts galva teica – Latvija atpaliek! Gandrīz visās jomās.
Esam pēdējās vietās Eiropas Savienībā kā pēc ekonomiskajiem sasniegumiem, tā pēc labas veselības un pirmklasīgas izglītības rādītājiem un pašlaik cīnāmies par godpilno priekšpēdējo vietu starp dalībvalstīm ar zemāko vakcinēto iedzīvotāju skaitu.
Ierindojamies atpalicējos arī pilsoniskās aktivitātes ziņā. Reti kurā demokrātiskā zemē ir tik mazs vēlēšanu līdzdalības procents kā Latvijā, šogad municipālajās vēlēšanās atnāca trešdaļa balsstiesīgo iedzīvotāju. Sabiedrībai jāapsver, ko mainīt, lai atjaunotu uzticību valsts varai un labotu stāvokli ar negatīvajiem rekordiem.
Beidzamajā laikā arvien biežāk izskan juristu, akadēmisko pētnieku, atsevišķu politiķu (piemēram, Reģionu apvienības līdera Edvarda Smiltēna) domas, ka tas, kas jāmaina, ir Saeimas deputātu ievēlēšanas kārtība.
Latvijā jāievieš jaukta vēlēšanu sistēma – kā Lietuvā, kur pusi deputātu ievēlē proporcionāli no partijām, bet otru pusi parlamentāriešu pievieno no individuālajiem apgabaliem. Tā nav panaceja, bet diez vai izeja ir ļaut cilvēkiem un dabai nedraudzīgām un pat kaitīgām partijām veģetēt kā līdz šim.
Esošie Saeimā pārstāvētie spēki no “Jaunās Vienotība” līdz “Saskaņai” maniakāli nevēlas nekādas pārmaiņas ne pamatlikumā, ne vēlēšanu likumdošanā, lai nelaupītu sev prieku ievēlēties vecajā, labajā kārtībā.
Tā nodrošina eksistenci un pārstāvību katrās vēlēšanās, pēc kurām saskaņieši, vienotībnieki un pārējie daudzmaz stabilie veidojumi lielākā, mazākā skaitā ieņem ērtās, iesildītās guļvietas un ierasto konfigurāciju pie galdiņiem Saeimas bufetē.
Vienīgās jaunās sejas ir aiz vēl nezināma mesijas Augstajā namā iekļuvušie lavierētāji, kuri ir pilnīgi nepiemēroti un neprofesionāli, lai pildītu pienākumus pret vēlētājiem.
Pēc četriem gadiem nolietoto lokomotīvi novietos depo, vagoniņi paklīdīs kur nu kurais.
Kādi ir tradicionālie pretargumenti vēlēšanu kārtības maiņai? Ka tas pārvērtīšot lietišķu sapulci, kāda ir Saeima, par gadatirgu, būšot grūti ievērot partiju disciplīnu un savākt pietiekamu atbalstu pat nenozīmīgākos balsojumos.
Galvenais iebildums – ka nedrīkst pirkstu piedurt Satversmes tēvu lemtajam! Par pēdējo runājot, britu tradīcijā un likumdošanā Apakšnamā alkoholu atļauts lietot tikai vienam parlamentārim – kurš atbildīgs par budžeta sastādīšanu, bet, atklāti sakot, modernā pasaulē ne viss ar sūnu apaugušais ir derīgs, par ko lēmuši juristi, politiķi pirms daudzām paaudzēm.
Arī proporcionāli ievēlēta Saeima ir saskaldīta – kaut frakcijas iekrāsojas zaļas, zilas, dzeltenas, sarkanas, pilnvaru laikam ejot uz otru pusi, viskuplāk pārstāvētie ir “melnzeme”, ārpusfrakciju deputāti, kas izslēgti vai izstājušies no spēka, ar kuru iekļuva parlamentā.
Slinkie partijnieki elementāri negrib, ka pusi krēslu Augstajā namā ieņem aktīvāki kolēģi, kuri personīgi atbild apgabala vēlētāju priekšā, kuri rūdījušies priekšvēlēšanu cīņās, kuriem ir sava, izpildāma programma un kuru vidū – ārprāts! – būs bezpartijiskie!
Tādējādi, atslēdzot vaļā Saeimas smagās durvis vienīgi no vēlētājiem atkarīgiem deputātiem, pārtrauks līdzšinējo “demokrātisko” monopolu, kurā bez partijas biedra biļetes kabatā vēlēšanās nebalotējies!
Šādi iebalsotie Saeimas locekļi, juzdami, ka būs jāatskaitās cilvēkiem savā apgabalā, gan zinās, kā jābalso jautājumā par reparācijām ebreju kopienai un kā – par viendzimuma pāru reģistrāciju.
Vēl viens arguments par – citas kārtības ieviešana var palielināt vēlētāju klātbūtni un interesi par politiskajiem procesiem, jo daudzi izvēlēsies pildīt pilsonisko pienākumu un aiziet līdz urnām kaut tāpēc, lai pārbaudītu, kā darbojas jaunais vēlēšanu mehānisms.
Kāda asredzība un tālredzība nepieciešama, lai pārliecinātu stūrgalvīgos Saeimas tiepšas no politiskās elites mainīt vēlēšanu sistēmu, pārkārtot partijas rindas, meklēt 50 konkurētspējīgus kandidātus, iet tautā – nedzīvot tikai uz Rīgas bruģa?
Par laimi, līdz vēlēšanām atlicis gads. Cilvēki kā radari uzmana, kuri politiķi ieskaitāmi kaitēkļos, ar Bordo šķīdumu apsmidzināmos un melnajā blociņā ierakstāmos insektos un kuri appētāmi kā derīgie kukaiņi.
Kad partijas testēs uz vērtīgu ideju klātbūtni programmās, jāņem vērā, kura izvirza priekšlikumu par izmaiņām vēlēšanu sistēmā (Nevajag uzticēties vien “Šlesers pirmajā vietā” daudzsolītāju partijai, par kuru neviens kārtīgs latvietis nebalsos.)
