Gāzei šobrīd nav alternatīvas: Aigars Kalvītis atbild uz jautājumiem par gāzes cenām un enerģētikas politiku 68
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
AS “Latvijas gāze” (“LG”) valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis atbild uz “Latvijas Biznesa” jautājumiem par gāzes cenām un enerģētikas politiku.
Kāpēc gāzes cenas 2021. gadā pieauga vairāk nekā sešas reizes, salīdzinot ar 2020. gadu? Un kāpēc tas notika – vai energoresursu cenu pieaugums ir stratēģiskās plānošanas kļūdu, manipulāciju ar tirgu vai nejaušas apstākļu sakritības sekas?
A. Kalvītis: Man šķiet, ka salīdzināt ar 2020. gadu nebūs pareizi, jo tas pagāja Covid-19 zīmē, daudzu nozaru darbība tika apturēta un rezultātā gāzes cenas sasniedza vēsturiski zemāko līmeni, kāds vispār pieredzēts. Taču, ja runājam par pēdējās desmitgades vidējo gāzes cenu, 2021. gadā cena pieauga četras līdz četrarpus reizes – tas ir ļoti, ļoti daudz.
Kāpēc tā notika? Visu triju minēto iemeslu dēļ. Pirmkārt, vajadzētu atzīt, ka Eiropas Savienībā tika pieļautas rupjas stratēģiskās plānošanas kļūdas. Tas skanēs nepopulāri, bet kļūda ir paātrinātā pāreja uz Zaļo kursu, jo politiskajām deklarācijām nesekoja nepieciešamais investīciju un citu darbu apjoms šajā jomā. Tādējādi tika radīti energoresursu tirgus izkropļojumi – piemēram, atteikšanās no akmeņoglēm, nerodot vietā citas alternatīvas, to pašu varētu teikt par vairāku atomelektrostaciju slēgšanu. Gāze viena pati to nespēj kompensēt.
Kļūda bija arī nereaģēšana uz faktu, ka energoresursu cenu kāpums Āzijā novirza sašķidrināto dabasgāzi uz turieni. Jau oktobrī, kad dabasgāzes cenu pieaugums bija divas reizes, bija skaidrs, ka ziemā būs milzīga enerģētiskā krīze, taču nekādi politiski lēmumi Eiropas Savienības līmenī pieņemti netika.
ASV valdība ierobežoja sašķidrinātās dabasgāzes eksportu, lai saglabātu cenu stabilitāti tirgū, bet ES nedarīja neko.
Otrkārt, manipulācijas ar tirgu vienmēr ir iespējamas, ja runa ir par biržu – vēsture liecina, ka biržā tiek radīti mākslīgi deficīti un cenas svārstības. Tām elektroenerģijas cenām biržā, kas brīžiem bija vērojamas decembrī, nebija nekāda racionāla pamata, tās bija spekulāciju un panikas rezultāts.
Treškārt, arī apstākļu sakritība spēlēja savu lomu – tas, ka Eiropā pērn bija bezvējš un karsta un sausa vasara, noveda pie zema hidroresursu apjoma ziemeļvalstīs un maza vēja staciju radītās elektroenerģijas apjoma. Šie apstākļi audzēja pieprasījumu pēc citiem energoresursiem un attiecīgi arī to cenas.
Kā uz šī fona izskatās Latvija?
Latvija nespēj ietekmēt nedz stratēģiskos lēmumus, nedz arī biržas spekulācijas. Vienlaikus problēmu ar dabasgāzes apgādi Latvijai nav. Viss plānotais gāzes apjoms ir saņemts un pat vairāk. Taču, tā kā gāzes pirkšanas cena ir piesaistīta Amsterdamas biržas cenai, mēs esam pilnībā pakļauti globālā tirgus svārstībām – pat neskatoties uz to, ka gāzes mums netrūkst. Šāds rezultāts ir sekas tam, ka savulaik enerģētiskā drošība tika ziedota par labu konkurencei un brīvajam tirgum.
Kā tieši tika upurēta enerģētiskā drošība?
Latvijai līdz 2030. gadam ir ilgtermiņa līgums par gāzes piegādēm, taču šis līgums garantē tikai piegādātās gāzes apjomus, nevis cenas. Cenas pirms pieciem gadiem tika piesaistītas biržas cenai, atsakoties no ilgtermiņa cenas un regulēta tirgus.
Gāze Latvijai tradicionāli tiek pirkta laikā no maija līdz augustam par kaut kādu vienu cenu. Šobrīd patērētāji par to maksā pavisam citu, vairākas reizes augstāku, cenu pēc Amsterdamas biržas indeksa. Kāpēc tā?
Tāpēc, ka līgumi tiek apdrošināti bankās. Brīvā tirgus svārstību apstākļos gāzes piegādātāji nevar sev garantēt nekādus ienākumus. Tādēļ, tiklīdz tiek noslēgts gāzes pirkšanas un pārdošanas līgums, tas tūlīt tiek apdrošināts jeb hedžēts bankā, lai aizsargātos no cenu svārstību riska.
Šādas apdrošināšanas būtība ir tā, ka tiek fiksēta gāzes cena – ja tā krīt, tad bankas kompensē tirgotājam starpību starp faktisko cenu un līgumā noteikto, bet, ja pieaug – tirgotāji kompensē bankām viņu riskus.
Tā ir klasiska tirdzniecības risku vadības politika, tā strādā visi tirgotāji Eiropā un tieši tādēļ gāzes pirkšanas cenas nesakrīt ar to pārdošanas cenām.
Pretējā gadījumā strādāt vispār nebūtu iespējams – šogad ir bijušas vismaz 100 dienas, kurās cenu svārstības ir bijušas 10 eiro par megavatstundu (MWh) – šādos apstākļos nebūtu iespējams noslēgt nevienu ilgtermiņa piegādes līgumu. Tieši tas pats notiek arī elektrības tirgū.
Par vienu no gāzes cenu kāpuma iemesliem Eiropā min “Gazprom” veiktās manipulācijas ar tirgu, radot mākslīgu gāzes deficītu – proti, ilgtermiņa piegāžu izpilde, bet nepiedalīšanās gāzes biržas tirdzniecībā, un caurspīdīgos mājienus par to, ka, ja Vācijas un Dānijas valdības pasteigsies ar “Nord stream 2” sertifikāciju, tad Krievija jau nākamajā dienā spēšot piegādāt lielu gāzes apjomu Eiropai?
Šis jautājums būtu jāuzdod tiem uzņēmumiem, ar kuriem noslēgtie līgumi netiek pildīti, ja tādi ir. Varu pateikt, ka ar Latviju noslēgtie līgumi tiek izpildīti. “LG” gāzi biržā nepērk – tādēļ šos jautājumus grūti komentēt.
Neskatoties uz to, ka gāzes piegādes Latvijai visā neatkarības periodā nekad nav pārtrūkušas, Rīgas dome nupat izmantoja argumentu, ka uz gāzes piegādēm vairs nevarot paļauties, lai aizliegtu individuālos gāzes katlus Rīgā. Jūsu viedoklis šajā jautājumā?
Jāsāk ar to, ka Rīgas dome neaizliedza individuālos gāzes katlus no 2025. gada, tā ir jūsu interpretācija. Rīgas dome pateica, ka jaunus gāzes katlus varēs uzstādīt tikai ar atļaujām. Lietas būtība ir tajā, ka tur, kur nav pieejama centralizētā siltumapgāde, gāzes katliem nav praktiski nekādas alternatīvas. Centralizētās siltumapgādes pievilkšana privātmāju rajoniem Rīgas nomalēs maksās miljardus, Rīgai šādas naudas nav. Tādēļ es šajā lēmumā saskatu nevis nodomu aizliegt gāzes katlus, bet gan politiski kontrolēt, kur tādi tiek uzstādīti.
Tas neapšaubāmi ir populistisks lēmums, līdzīgi kā Eiropas Zaļais kurss, un liecina tikai par politiķu vēlmi sekot vispārējām tendencēm. Tieši tāpat kā Zaļais kurss, kas vismaz šobrīd ir izrādījies neveiksmīgs, jo nav iespējams atteikties no oglēm, atomenerģijas un gāzes, ja pretī nav citu energoresursu, arī Rīgas domes politika gāzes katlu jautājumā ir klajš populisms, jo nav taču alternatīvas!
Pievilkt centralizēto siltumapgādi visiem nevarēs, nemaz nerunājot par to, ka arī lielākā daļa siltuma tiek radīta, dedzinot dabasgāzi. Siltumsūkņi elektrības cenu dēļ iedzīvotājiem maksās vēl dārgāk. Šķeldas katli arī diez vai ir alternatīva, jo šķeldas trūkst jau šobrīd – mēs nespējam pieražot pat esošajām katlumājām. Un, ja temperatūra ilgstoši nokrīt zemāk par -10 grādiem, tad šķeldas katli vieni paši, bez gāzes, nespēj dot pietiekami daudz siltuma.
Par izmešu atšķirību, dedzinot gāzi un šķeldu, es vispār pat negribu sākt runāt – starpība ir milzīga, un, ja Rīgai ir plāns samazināt izmešu apjomu, tad atteikties no dabasgāzes izmantošanas nebūs iespējams. Tādēļ, kamēr vien nav rastas iespējas izmantot ūdeņradi un, jāsaka, ka šī tehnoloģija vēl ir ļoti tālu no praktiskās izmantošanas, gāzei nav alternatīvu ne Latvijā, ne Eiropas Savienībā kopumā – tas ir tīrākais un efektīvākais energoresurss.
Tieši tādēļ Eiropas Savienība vismaz līdz gadsimta vidum gāzi un kodolenerģiju uzskata par pamata energoresursiem!
Arī Rīgas domei vai nu nāksies pārskatīt savu lēmumu, vai arī klusējot atļaut gāzes katlu uzstādīšanu arī turpmāk.
Jāpiebilst, ka milzu kļūda bija tā, ka savulaik savstarpējo nesaskaņu dēļ pēc Ignalinas AES slēgšanas netika īstenota jaunas atomelektrostacijas būvniecība Baltijā, tādēļ ģenerējošo jaudu trūkst visā Baltijā.
Lietuvā situācija ir zem katras kritikas, Igaunija drīz slēgs degslānekļa stacijas un Latvija ar savām hidroelektrostacijām un TEC to nespēj kompensēt. Pietiekami strauja atjaunojamo energoresursu attīstība arī nav iespējama – tie spēs aizvietot zināmu daļu agrāko jaudu, bet bāzes jaudu lomu tie izpildīt nespēj.
Kā dabasgāze sadzīvo ar Zaļo kursu?
Sadzīvo ļoti labi. Līdz gadsimta vidum Eiropa turpinās izmantot dabasgāzi, bet pēc tam gāzes infrastruktūra tiks izmantota ūdeņraža enerģētikas vajadzībām. Pašreizējais cenu pieaugums pavēris iespējas arī biometānam – normālos apstākļos tas ir četras reizes dārgāks par dabasgāzi, bet pašreizējās cenas to padara par pievilcīgu un interesantu energoresursu. Nav nekādu pretrunu starp Zaļo kursu un dabasgāzes izmantošanu.
Šobrīd arvien skaļāk skan prasības samazināt PVN energoresursiem, tostarp arī gāzei (saruna notika īsi pirms valdības lēmumiem par atbalstu iedzīvotājiem un uzņēmumiem energoresursu krīzē. – Aut. piez.). Vai jūs kā bijušais Ministru prezidents pieņemtu šādu lēmumu budžeta deficīta apstākļos?
Tas jau ir novēlots, šādu lēmumu vajadzēja pieņemt oktobrī. Pat ja valdība un Saeima par to vienojas līdz janvāra beigām, tad stāties spēkā šāds lēmums var tikai marta sākumā un tad apkures sezona jau ir gandrīz beigusies un cenas sāk samazināties. Viss, kas varēja notikt, jau ir noticis – nauda ir izņemta no iedzīvotāju un uzņēmumu kabatām un tagad jādomā, ko darīt ar šo situāciju.
Pērnvasar, kad gāzes cenas tikai sāka celties, valdīja zināms optimisms par to, ka tas jau būšot tikai uz vienu apkures sezonu un pēc tam viss atgriezīšoties vecajā gultnē. Gada beigās valdošais viedoklis jau bija daudz pesimistiskāks un tika runāts par to, ka esam ilgstoša augstu energoresursu cenu perioda sākumā. Kā domājat jūs?
Domāju, ka patiesāks ir otrais viedoklis, tikai es nezinu, cik ilgs būs šis periods. Šobrīd “forward” darījumos 2022. gada jūlijā gāzi var nopirkt par apmēram 60 eiro/MWh. Zemāk cena diez vai kritīs, jo Eiropas gāzes krātuves šoziem piepildītas netika, maijā tās būs pilnīgi tukšas un pieprasījums pēc gāzes būs augsts. Arī ģeopolitiskā situācija neveicina cenu stabilizāciju.
Kas ir 60 eiro/MWh? Tā ir cena, kas ir gandrīz divas reizes mazāka nekā pašreizējā 113 eiro/MWh cena, taču arī šī cena ir ļoti augsta – vairākas reizes augstāka par desmitgades vidējo cenu. Ekonomika pie šādām energoresursu cenām normāli funkcionēt nespēs – šādu cenu var izturēt dažus mēnešus, bet ilgtermiņā tā nav samaksājama.
Vai cenas iespējams atgriezt normālā līmenī bez politiskas iejaukšanās? Diez vai, jautājums ir – cik ilgu laiku tas prasīs? Iespējams, ka, enerģiski rīkojoties, to var izdarīt pa gadu, bet varbūt arī ne un jārēķinās ar divu vai trīs gadu periodu. Valdībām būs jāpieņem lēmumi, kā atbalstīt iedzīvotājus un uzņēmumus šajā periodā.
