Kalvenes lāči ir modušies 0
“Lāči ir modušies, mēs arī,” Rīgas Zoodārza filiāles “Cīruļi” vadītājs Arnis Bergmanis aicina ciemos pie ķepaiņu ģimenes. Šogad Kalvenē brūnie lāči ziemas miegā gulēja divus mēnešus – novembrī un decembrī.
“Janvārī bija tādi nekādi, nāks laukā, nenāks, ēdīs, neēdīs. Bet tagad gaiss ir pavasarīgs, gaismas ir vairāk un lāči ir aktīvi,” piebilst A. Bergmanis.
Kalvenē dzīvo Toms un Tīne un viņu meita Āce. Varbūt lāču mītne šeit nav tā plašākā, bet ķepaiņi savas dienas var pavadīt kā dispečeri, pakāpjas kokos un vēro, kas notiek pasaulē. “Režīms stingrs, vakarā iet migās un no rīta nāk uz vieglām brokastīm laukā. Tagad lieli svētki tuvojas, marta vidū mainīsim šķeldu, tad viņi izbauda, vārtās, ošņājas…”
Agrāk lāču priekam baseinā laistas arī dzīvas zivis, bet nu apmeklētāju sirdsmieram šī aktivitāte lāčiem liegta. Lācis tad iesēdies baseina vidū, ar ķepām sakūlis ūdeni tā, ka zivs vairs nav sapratusi, kur jādodas, un ar ķepu tā uzšāvis, ka zivs lidojusi. “Pagājušovasar lietus šai pusē pēdējo reizi bija aprīlī, un lācis neskurinās kā suns, bet kā slapja švamme uzrāpjas kokā un pāris stundu tur guļ, kamēr nopil viss.”
Lai gan lācēni vienmēr ir piesaistījuši apmeklētājus, Kalvenē lāči vairs nevar vairoties, tāpēc tie dzīvo visi kopā.
Iemesls prozaisks – tā kā lāči nav apdraudēta suga, lācēnus citiem zoodārziem īsti nevajag. Bet brūnais lācis dzīvo 40–60 gadus, tas ir dzīvnieks uz mūžu.
Kiangiem piemīt saprāts
Viens no Rīgas Zooloģiskā dārza pamatuzdevumiem ir reto un apdraudēto sugu saglabāšana. Pasliktinoties situācijai dabā, zoodārza dzīvnieki, iespējams, varētu būt vienīgā iespēja kādas sugas paglābšanai no izmiršanas. Tādēļ 34 ha platībā Kalvenē mīt kiangu ganāmpulks. Kiangs ir lielākais no savvaļas ēzeļiem, kas apdzīvo stepes Tibetas plakankalnē un ir uz izzušanas robežas.
“Kiangi bija Kalvenes sākums. Zoodārzs gribēja pārliecināties, vai starp nebrīvē dzimušiem un augušiem kiangiem spēj atjaunoties dabiskas bara attiecības. Izrādās, dzīvnieki kuri ilgstoši dzīvojuši zoodārzos pa vienam, spējīgi izveidot īstu baru. Kiangiem piemīt saprāts!” teic A. Bergmanis.
“Piemēram, mums bija jānoķer aplokā bars, lai atšķirtu ērzeli. Dzīšana notiek ar motocikliem, traktoru, kvadricikliem. Protams, ka bars neklausa. Esam jau teju divas stundas dzinušies pakaļ kiangiem. Viņām saglabājusies kolektīvā atmiņa, sāk dalīties. Situācija šķiet bezcerīga. Atmetam ar roku. Tad ērzelis pašā tālākajā ganāmpulka stūrī apskrien divas reizes reizes baram un smuki atved visus taisnā līnijā uz šķirotavu. Tas taču ir saprāts!”
Kiangu ķēve Maira sasniegusi jau 28 gadu vecumu. Rīgā viņa bija nešpetnākais dzīvnieks, nogalināja savu bērnu, kaimiņienes kumeļu, izgāza sienu… Bet Kalvenē Maira izaudzināja ne tikai savu kumeļu, bet arī svešu bērnu, kura māte bija aizgājusi bojā. “Tagad Maira no rītiem stāv pie aploka, kad meitenes brauc piebarot alņus, briežus, viņa arī stāv un kliedz. Pamēģini viņai kaut ko neiedot. Pieprasa savu pensiju!”
Kiangu barā šobrīd ir 22 mātes. Jaunos kiangus pieprasa zoodārzi pasaulē, nesen viens kumeļš aizsūtīts uz Ukrainu, vēl viens uz Japānu.
Vilki dzimst maijā
Rīgas Zooloģiskais dārzs piedalās arī starptautiskajā pelēko vilku aizsardzības un reintrodukcijas programmā. Pirms diviem gadiem, saņemot Skandināvijas ciltsgrāmatas vadītāja rekomendācijas, “Cīruļos” izveidots saskanīgs pelēko vilku pāris – Ķoniņš un Alize. Pērnajā maijā sagaidīti seši vilcēni, šopavasar būs atkal.
“Mēs nevairojam vilkus sev, bet gan Skandināvijai,” skaidro A. Bergamanis.
“Vilku pāri izveidot ir ļoti sarežģīti, tie viens otru tik viegli nepieņem. Pirmajam pārim – Hendāls bija vests no Zviedrijas, Gaisma no Ugāles mežiem – attiecības bija sarežģītas, jo vilcene vilku klapēja, bet vēlāk izveidojās ļoti saskanīgs pāris. Viņi pasaulē laida vairāk nekā 25 vilcēnus, kuri mīt Nīderlandē, Francijā, Skandināvijā.”
Tagad Kalvenē ir jauns pāris. Vilcēnu tēvs Ķoniņš kā mātes pamests mazulis “Cīruļos” nonāca pirms četriem gadiem. Mazo vilcēnu, novārgušu un izmirkušu, atrada mežstrādnieki novadgrāvju tīrīšanas darbu laikā Vandzenes pusē. Ar zoodārza darbinieku gādību un rūpēm Ķoniņš atkopās un 1,7 hektārus plašajā aplokā 2017. gadā sagaidīja draudzeni no Zviedrijas, Likseles zoodārza.
“Tur uzreiz bija sirsniņas!” smej A. Bergmanis. Pagājušogad maijā Ķoniņam un Alizei piedzimuši septiņi kucēni. “Tagad būs patīkams notikums, vilcene un viens no puikām ies uz Skandināviju. Pārējiem kāzas jau bijušas, un gaidīsim šī gada metienus.” Skandināvijā savvaļā ir apmēram 500 vilku, tāpēc zoodārzos tur vilkus kā ģenētisko rezervi.
Vilku riesta laiks janvārī – februārī, bet mazuļi piedzimst aprīļa beigās, maijā. Vienai vilcenei var piedzimt līdz pat 13 mazuļiem, bet parasti ne vairāk par pieciem, sešiem. Aptuveni mēneša vecumā mazuļi sāk uzturā lietot gaļu – sākumā daļēju sagremotu barību, ko tiem atrij vecāki vai citi bara locekļi. 10–12 mēnešu vecumā jaunais vilks ir sasniedzis pieauguša dzīvnieka izmērus un izskatu.
Zilo govju pienu apēd paši
Pēdējos gadus Rīgas Zoodārza lielākais ieguldījums apdraudēto sugu Eiropas programmu ietvaros ir sekmīga grifu vairošana. 2014.–2018. gadā izaudzēti astoņi jaunie melnie grifi – četri Rīgā un četri “Cīruļos”. Pērn pasaules zoodārzos izauguši četri melno grifu cāļi – divi no tiem mūsējie.
“Mums jau ceturto gadu pēc kārtas izdevies iegūt jaunus melnos grifus,” lepnumu neslēpj Kalvenes zoodārza saimnieks.
“Pērnā gada mazulis tagad ir Bulgārijā, viņu palaida savvaļā. Šogad arī ligzdā vērojama rosība, jātur īkšķis, lai viņiem viss izdodas.”
Kalvenē ir arī Latvijas zilo govju ģenētiskais ganāmpulks, tajā ir sešas, septiņas slaucamās govis. Kopš pērnā gada tām pievienojies jauns šķirnes bullis Kripatiņš. “Pirms divām nedēļām piedzima dvīņi – Tīne un Pūpols. Teliņu krāsa ir izcili zila, bet vairošanai, visticamāk, dvīņi nederēs,” bēdājas A. Bergmanis.
Zoodārzs vietējo govju saglabāšanas programmā iesaistījies, jo šķirne nav ekonomiski izdevīga un tāpēc lielie piena ražotāji to krusto ar citām šķirnēm. “Bet, ticiet man, ir zilajām govīm piens pavisam citāds nekā melnbaltajām! Tas ir saldāks, un no tā iznāk vairāk biezpiens,” uzsver A. Bergmanis. Viņš atklāj, ka pienu izbaro zoodārza iemītniekiem. Diemžēl Āfrikas cūku mēra dēļ zoodārzā apmeklētājiem vairs netiek rādītas meža cūkas, kas bijušas lielākas piena patērētājas. “Mājas cūkas vairs neturam, tā bija viena no labākajām zoodārza ekspozīcijām. Tur vienmēr cilvēki fotografējas, īpaši, kad bija sivēnu laiks. Bet lācis ir ieguvējs, viņš tagad dabū biezpienu no zilo govju piena.”
Zoodārza iemītnieku ēdienkārtē tikai pašu saimniecībā izaudzēto – gan graudus, gan saknes, gan rupjo lopbarību. Arī gaļu iegūst no sava govju un aitu ganāmpulka. Zoodārza teritorija ir ļoti plaša – 120 ha. Pastaigu takās var pavadīt vairākas stundas, citi pat pusdienu. “Tiesa, uz tālo galu, kur mīt aļņi, gan aiziet retais,” stāsta zoodārza saimnieks.
