Kaltais rotiņu vectētiņš palīdz noķert foreli 0
Naktī uznākušās spēcīgās lietusgāzes pārvilka svītru mūsu plāniem par Vidzemes foreļupēm – ūdens tajās bija iekrāsojies kafijas brūns un piedevām nesa visādu drazu.
Abi ar Daini apspriedāmies, kā labāk pavadīt dienu, un tad draugs filozofiski ieminējās, ka neesot jau liela starpība, ķert foreles upē vai dīķos, otrajā gadījumā pat staigāšana esot mazāka un iespējas tikt pie loma krietni lielākas. Domāts darīts. Lēcām jau copei sagatavotajā autiņā un devāmies ceļā. Pēc pāris stundām gleznainā meža ielokā pārbraucām pāri Raunas upei un ieripojām “Sillaku” pagalmā.
“Sillakas” zināmas kā vieta, kur tiek piedāvāti makšķerēšanas pakalpojumi, sākot ar makšķeres īri un zinošu instruktoru, kurš iemāca copes iemaņas un kultūru, un beidzot ar gatavu produktu – apstrādātu un vakuumiepakojumā iesaiņotu jūsu noķerto zivi. Nedaudz parunājamies ar saimniekiem un dodamies uz dīķi, no kura laiku pa laikam slaidā lokā gaisā uzšaujas pa prāvai varavīksnes forelei. Iekārtojamies ērtā nojumē, sakārtojam rīkus un stājamies dīķmalā ierīkotajās makšķerēšanas vietās.
Te būtu laiks piezīmēt, ka dīķī audzētu varavīksnes foreli samērā viegli var noķert ar makšķeri, par ēsmu izmantojot garneli. Mēs ar Daini gan uzskatām, ka forele jāķer ar spiningu, izmantojot smalkus, bet izturīgus rīkus.
Laižam darbā dažādas krāsas voblerīšus, bet cope neseko. Bet tas nekas – saulīte rāda savu daiļo vaigu, žūžo viegls vējiņš, tuvējā ievu krūmā par godu lielajam Līgo nakts koncertam savu balsi trenē lakstīgala, un nakts lietus nomazgātā zāle un mežs smaržo tā, ka elpu ņem ciet.
Pretējā dīķa krastā uzrodas vēl pāris copmaņu no netālās lielās Krievzemes. Kaimiņu makšķerēšanas tehnika man atgādina kādu korridas paveidu, kur galvenais ierocis ir makšķere un darbības ar to atgādina dziļus izklupienus ar palēcieniem un visiem līdzsvara noturēšanas elementiem. Pieķērušās zivis tiek ievilktas makšķerē gandrīz līdz otrajam riņķim, tad vīriņš ar tīkliņu rokās dodas to tvarstīt.
Ierodas mājas saimnieks un dod viesiem īsas, bet noderīgas pamācības, nu jau sāk veikties labāk. Tā, vērodams kaimiņu copi, sajūtu triecienu pa kātu un automātiski piecērtu. Šļakatas pa gaisu šķiezdama, ūdens virspusi saviļņo skaista, apmēram kilogramu smaga forele. Spole sīc, forele ārdās, bet bremzi ciet negriežu, lai jau iztrakojas, gan jau pierims, lūpa šai zivij samērā vārīga, savainota tā parasti aiziet bojā, tāpēc maksimāli svarīgi zivi saudzīgi nogādāt uztveramajā tīkliņā. Drīz vien Dainis to pastiepj un forele ir mūsējā. Pēc neilga laika uz misiņa rotiņa pieveicu vēl vienu zivi.
Apsēžos nojumē, aizkūpinu cigareti un vēroju Daiņa darbošanos.
Metieni skaisti, vizulis lido gandrīz pāri dīķim, aukla lieku loku nemet. Dainis maina rotiņus, bet cope neseko un neseko. Dainis pienāk pie manis, domīgs ie- skatās savā mānekļu kastītē, izvelk necilu, pirms pāris gadu desmitiem klapētu misiņa rotiņu un nosaka: “Šito vēl neesmu mēģinājis.”
Jau pirmajā metienā kāts saliecas līkumā, Dainis saudzīgi iesmeļ tīkliņā foreli, uzmet vēlreiz – un atkal ir. Vienprātīgi nolemjam, ka rotiņš jāpārbauda arī man. Jau otrajā metienā tieku pie skaistas foreles. Metam mieru un pārspriežam dienā piedzīvoto. Secinājums – mānekļiem jābūt daudz un dažādiem, šodien strādāja tumšie un arī tikai brīžos, kad smaidīgās saulītes vaigu piesedza kāds nerātnis mākonis.
Atsveicinoties no viesmīlīgajiem saimniekiem, noklausāmies Renada pastāstu no dzīves. Pirms krietniem gadiem pie viņiem uz copi sācis braukt kungs ar kundzi, kungs makšķerējis, bet kundze, stundas skaitīdama, garlaikojusies mašīnā. Nervozējuši abi. Renadam izdevies pierunāt kundzi paņemt rokā makšķerkātu, tagad bieži vien kungs gaidot kaislīgo makšķernieci, bet kundze tik copējot un copējot.
Uzziņa Priekuļu novada Liepas pagasta “Sillakas” attālums no Rīgas 100 km, iespējams īrēt inventāru, pie- ejams instruktors, savu ķerto zivi var pagatavot pats vai to sagatavos pēc jūsu vai speciālas “Sillaku” receptes, ziemā – foreles, sīgas, asari, raudas un līdakas, vasarā – arī karpas, stores, tillapijas. |
