Kalšana ir mans lauciņš! Kalējs, kalēja mazdēls 0
Pērn Latvijas Amatniecības kamerā darbojās 48 profesiju biedrības, kurās reģistrēti 21 118 amatnieki, no tiem – 2590 meistari un 5594 zeļļi. Pirms septiņiem gadiem “Kalēja amata meistara” titulu ieguva arī Gints Haņeckis, kurš šajā vīrišķīgajā un retajā profesijā nostrādājis jau divus gadu desmitus.
Ja vecie var, es arī!
Lai arī vecaistēvs bijis kalējs, mazdēlam par smēdē notiekošo ilgi nav radusies interese. Apjēga, ka tā varētu kļūt par viņa mūža nodarbi, nākusi pamazām. Atgriežoties no dienesta armijā, vajadzējis pelnīt maizi, tāpēc Gints neatteicās no kāda uzņēmuma piedāvājuma kalt kruķus krāsnīm. To darījis vecātēva smēdē, kas bijusi iekārtota privātmājas pagrabā.
Kad sāku nodarboties ar kalšanu, nebija interneta, kur varētu paskatīties, kā strādā meistari, arī specializētās literatūras ne, tāpēc skolojos, pētot veco kalēju darbus, kaltu priekšmetu attēlus grāmatās, līdz pamazām sapratu, kas ir kā jādara. Un, kad esi sapratis pamatprincipus, kā viss notiek, vari droši doties uz priekšu.
– Viņš man parādīja, kā jāveic pāris operāciju, piemēram, kā nolocīt dzelzi, pārējo esmu apguvis pašmācības ceļā. Kad sāku nodarboties ar kalšanu, nebija interneta, kur varētu paskatīties, kā strādā meistari, arī specializētās literatūras ne, tāpēc skolojos, pētot veco kalēju darbus, kaltu priekšmetu attēlus grāmatās, līdz pamazām sapratu, kas ir kā jādara. Un, kad esi sapratis pamatprincipus, kā viss notiek, vari droši doties uz priekšu. Vēl spēcīga motivācija pilnveidoties bija apziņa – ja viņš vecos laikos to varēja izdarīt, kāpēc lai es šodien nespētu?!
Kalēja darba pamats esot vienkāršs, tomēr šī profesija jāapgūstot visu mūžu. Gints velk paralēles ar zīmēšanu –, lai roka sāktu klausīt, tā jātrenē ilgi un dikti.
– Dzelzs ēzē jāsakarsē, līdz tā kļūst mīksta kā māls, un jākaļ. Tad no sakarsētā gabala varu izvilkt visu, ko man vajag, sākot ar tievu, garu naglu.
Pa šiem divdesmit kalēja arodā nostrādātajiem gadiem ir bijis daudz kas: kamīna piederumi, svečturi, vēja rādītāji, žogi, kāpņu margas, aizkaru stangas, durvju eņģes, rokturi un slēdzenes, kapļi, dekoratīvie kalumi. Pasūtījumi laika gaitā nākuši daždažādi no visas Latvijas un arī ārvalstīm, kur vairs nav daudz šādu amatnieku, kas strādā ar rokām un no metāla taisa ne tikai detaļas, bet veselus priekšmetus, turklāt par viņu kalumiem jāmaksā barga nauda.
Gintu saistot asprātīgas konstrukcijas un nestandarta risinājumi. Kad vajadzējis kalt meistara darbu, izdomājis, ka varētu uztaisīt naglu rozes veidolā, iztiekot bez metināšana un lodēšanas, vien kaļot, pielokot un atkal kaļot. Zirgu apkalt gan nemākot, bet pakavu gan izkaltu, ja vajadzētu. Kalēja profesijā ir specializācijas kā jebkurā citā amatā: ir zirga kalēji, ir kaparkalēji, ir rotkaļi un citi. Viens cilvēks nevar visu aptvert.
Trūkst tikai putekļu sūcēja
Gints strādā plašā un labi aprīkotā kalējdarbnīcā Tumes pagasta “Vecupniekos”, kur netrūkst ne darbgaldu, ne darbarīku.
– Tie savākušies pa dažādiem ceļiem: daļa ir nopirkta metāllūžņu savāktuvēs, daļa – mantota no vecātēva, vēl daļa – draugu, radu un kaimiņu atdota, jo viņi zina, ka man nepieciešama dzelzs, tāpēc neko no šī materiāla taisītu nemet laukā, nes man, – stāsta kalējs, un kā pirmo no sava ieroču arsenāla piemin dampāmuru.
– Smēdē tas ir tas pats, kas, piemēram, skroderim šujmašīna. Ar dampāmuru, ko nopirku no kolhoza, varu apstrādāt daudz lielākus un stiprākus dzelžus – piecās minūtēs izdarīt to, kam, kaļot ar roku, vajadzētu dienu. Vēl darbnīcā ir skrūvspīles, vairākas laktas, dzelzs griežamās šķēres, pincetes, ja kaut kas smalki izlokāms, cirkulis, leņķis, knaibles. Esmu nodrošinājies ar visu darbam nepieciešamo. Ko vēl vajadzētu? Jaudīgu putekļu sūcēju, lai var izsūkt grīdu.
Kalēji ir lieli individuālisti – divi vienā telpā esot par daudz, nu gluži kā vairākas saimnieces virtuvē. Arī Gints strādā viens, ir sev saimnieks un padotais. Ja kāds gribētu pie viņa nākt par mācekli, prom nedzītu, bet pie vienatnes esot pārāk pierasts. Vai ir dēli, kam nodot savu amata prasmi? Dēlu neesot, bet trīs meitas gan. Un, kas zin’, varbūt kādam no znotiem radīsies interese par šo vīrišķīgo profesiju.
Kalēji ir lieli individuālisti – divi vienā telpā esot par daudz, nu gluži kā vairākas saimnieces virtuvē.
Darba ritmu nosakot pasūtījumi un termiņi. Ja neviens nav kaut ko pastellējis, nododoties radošām izpausmēm. Šādi topot darbi, kas vēlāk nonāk izstāžu zālēs. Pašlaik kalēja prasme ir apskatāma izstādē Kazdangas pilī.
– Darba apjomu ietekmē klientu maksātspēja. Daudziem tagad jādomā, kā izdzīvot, bet ir arī tādi, kam ir nauda, un viņi parasti vēlas atšķirties no citiem, piemēram, nevis veikalā pirkt durvju eņģes, bet gan tās pasūtīt pie kalēja. Vasarās braukāju pa gadatirgiem. Notikums numur viens man ir gadatirgus Brīvdabas muzejā, jo tur iespējams ne vien tirgot, bet arī satikt amata brāļus, aprunāties.
Savējo brālība
Viens no stimuliem iegūt Amatniecības kameras meistara titulu esot bijusi vēlme apliecināt savu varēšanu, bet stāties Kalēju brālībā pamudinājusi… kautrība.
– Būšana šajā brālībā man atvieglo kontaktu veidošanu ar citiem kalējiem. Nupat bija sapulce, uz kuru sanācām astoņi vīri. Nekādas globālas stratēģijas neizstrādājām, tāpat aprunājāmies – lūk, es daru tā, vai man klājas šitā.
Starp amata brāļiem Latvijā esot vairāki, kurus Gints ciena prasmju dēļ, bet pasaules līmeņa autoritāte esot Konrāds Hiks no Dienvidāfrikas, kura darbu viņš vērojis interneta vietnē Youtube.
– Viņš kaļ spēcīgi, neizmantojot metināšanu un kniedēšanu. Tas ir dārgāk un laikietilpīgāk, nekā detaļas sametināt. Tā kalēja arodā varētu būt meistarības augstākā virsotne. Bet man jau nevienam nav jāapliecina sava varēšana, tāpēc šo un to sametinu. Jo metināšana pati par sevi nav slikta, bet tā kaut kādā mērā degradē kalēja veikumu. Teiksim, kapli es varu izkalt no viena gabala un varu arī sametināt no trim detaļām. Protams, ka pirmais variants būs meistarīgāks un, iespējams, ilgāk kalpos.
Kalēja arodam, kurā nav pamatalgas, bet ir smags ikdienas darbs, jāiztur pamatīga konkurence, lai piesaistītu jauniešus, kas priekšroku dod mūsdienīgākām un labāk atalgotām profesijām. Turklāt no nemitīgas skatīšanās ugunī pasliktinās redze, no āmura trokšņa – dzirde, no tās cilāšanas sāk uzdot mugura, pleci, rokas un spranda. Tomēr par kalēja profesijas nākotni Gints Haņeckis spriež optimistiski.
– Divdesmit gadu esmu noturējies un turpinu ķepuroties. Domāju, ka ir kāds augstāks spēks, kas koriģē tās lietas.
Skaties plašāku bilžu galeriju ar kalēja darbiem ŠEIT.
