“Tuvu skurstenim starp dēļiem uzgājām slēpni,” Ieva stāsta, ko atradusi, dodot otro elpu vēsturiskai kalpu mājai Pārdaugavā 0
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ikreiz ir prieks pilsētvidē pamanīt kādu sakoptu seno koka namiņu, kas atjaunots – līdz ar to paglābts no aizmirstības. Šoreiz manu uzmanību piesaistīja zilganzaļa vienstāva māja Pārdaugavā, Saukas ielā ar lieliem logiem un… apgleznotiem loga slēģiem, uz kuriem ar akrila krāsām attēloti dzīvnieciņi.
Iedomājos, iespējams, tajā dzīvo kāds ar izteikti radošu dzirksti, varbūt gleznotājs, taču man par lielu pārsteigumu atklājās, ka mājas īpašniece ir Ieva Bernāne, Latvijas Ārlietu ministrijas darbiniece: “Šo namu iegādājos apmēram pirms septiņiem gadiem. Līdz tam tajā dzīvojis mākslas kombināta “Daiļrade” mākslinieks Ervīns Muzikants, kura veidotie dažādu padomju laika uzņēmumu, iestāžu kabinetu nosaukumi metāla plāksnēs tagad izvietojas pagalma nojumē.
“Raug, esmu bijis tuvu domai par to radošumu! Turklāt, kā uzzināju no Rakstniecības un mūzikas muzeja “Sajūtu pastaigas” maršruta apraksta, īsā Saukas iela, kas izveidota 1876. gadā un saukta arī par Lielo Steķu ielu, kopš 1889. gada ieguvusi tagadējo nosaukumu, bijusi īpaša dzejniekiem un literātiem.
“Namā Nr. 4 bieži viesojies dzejnieks Eriks Ādamsons, jo nams piederēja viņa vectēvam Jānim Bērziņam. 1936. gadā uz māju Saukas ielā 4 pārnāca dzīvot arī Erika Ādamsona vecāki. Saukas ielā dzīvojis arī literatūras zinātnieks Alfrēds Goba, kurš 20.–30. gados publicējis vairāk nekā 1000 rakstu un recenziju par latviešu literatūru un pētījis Kronvaldu Ata dzīvi un daiļradi.” Re nu, Dzegužkalna apkaime ar savu spilgto vēsturi un laukiem līdzīgo dabisko vidi piesaistījusi vairākas radošas personības.
Plaši un gaiši
Senāk māja bijusi sadalīta divās daļās ar atsevišķiem dzīvokļiem, kuros, domājams, mituši tuvējās muižas kalpi. Tāpēc mājai bijušas divas krāsnis. “Pārbūvē tās nav saglabātas, toties abi skursteņi gan. Tie tagad interjerā iederas kā dekoratīvi elementi,” paskaidro Ieva Bernāne.
Apskatījuši iekopto un ziedošo pagalmu, kurā apgleznota šķūnīša siena, nojumi ar padomju laiku kabinetu uzrakstu plāksnītēm, Ieva laipni aicina iekšā mājā, lai parādītu istabu iekārtojumu. Pie mājas ieejas – terase ar skatu pret sauli, tāpēc uz tās novietoti ērti šūpuļkrēsli, kur sauļoties.
Gaiteņa galā – viesistaba, kas savienota ar virtuves daļu. Patīkams plašums un gaišums. Tas iegūts ne vien ar mazo telpu apvienojumu, bet arī ar griestu paaugstinājumu. Pa nelielām priežu koka kāpnēm var nokļūt augšstāvā, kur izveidota telpiņa mazajam dēlam, kā arī bibliotēkai. Tieši šeit pavisam tuvu var skatīt apmestos ķieģeļiem mūrētos skursteņus, kas noformēti ar mākslas fotogrāfijām.
Pārbūvē atklāts slēpnis
Mājai nomainīti koka logi, arī jumts – jaunais ir no skārda. “Tuvu skurstenim starp dēļiem uzgājām slēpni, kurā atradās divas kāda leģionāra fotogrāfijas un Viļa Lesiņa grāmata “Varoņa augšāmcelšanās”, kurā autors 1942. gada jūlijā ierakstījis pateicību Olgai Gravai par ziedojumu.
Iespējams, ka Olga Grava ir jaunais uzvārds Olgai Ženijai Haukai (1940. gadā mēdza mainīt vāciskos uzvārdus pret latviskajiem), kura minēta divdesmito gadu telefongrāmatās. Viņa esot strādājusi toreizējā Ārlietu ministrijā,” izklāsta Ieva Bernāne. Lūk, kāda zīmīga sagadīšanās: iespējams, ar šo māju saistīti jau divu Latvijas Ārlietu ministrijas dāmu likteņi.
