Anda Līce: Kalpot vai kalpināt citus? 3
Ko šodien, skatoties uz mums un mūsu vērtībām, teiktu Sokrats – vīrs, kas runāja skaidru, bet sava laika varai netīkamu valodu un uzskatāms par Rietumu filozofijas pamatlicēju? Pirms vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem viņš teica: “Kad vārds nesit, tad arī nūja nepalīdzēs.” Mēs, rietumnieki, tagad dzīvojam laikā, kad, sākot ar bērniem un beidzot ar visaugstākajām valsts amatpersonām, vārds vairs nesit, tas ir, neuzrunā, nemodina sirdsapziņu, neliek mainīt savu attieksmi un rīcību.
Dažādas ļaunas lietas mēs vairs nesaucam vārdā, bet to apzīmēšanai lietojam eifēmismus – aizstājējvārdus, tādējādi gan ļaunumu, gan tā sekas it kā mazinot. Tam spilgts piemērs ir apzīmējums “kriminālā autoritāte”. Par spīti veselajam saprātam zaglis un slepkava, izrādās, ir autoritāte. Dažādus ar krāpšanu saistītus darījumus tagad saucam par sāgām, piemēram, “vilcienu iepirkšanas sāga”. Seno mutvārdu varoņeposu apzīmējums “sāga” ir kļuvis par eifēmismu tiesas procesiem, izgāztiem valsts iepirkumiem un banku izzagšanām. Runājot par valsti, kura patlaban īsteno agresīvu politiku, daudzi vēl aizvien saka – “lielais kaimiņš”, nevis vienkārši – Krievija.
Pirmajā brīdī mēs pat neapzināmies, cik ļoti valoda iespaido domāšanu un otrādi. Notiek pārnese no vienas uz otru. Vai tai ļaujamies, ir atkarīgs no mūsu pamatu stipruma. Postošajām ietekmēm cilvēki visvieglāk padodas tieši nenobriedušā vecumā, ne velti tieši viņiem izklaides industrija piedāvā neskaitāmus pusfabrikātus un garīgā “fast food” produktus. Runa ir par pamatu jeb sakņu dziļumu un stiprumu. Valsts ir kā koks, kura augšana un vispārējais stāvoklis ir atkarīgs no saknēm un galotnes. Latvijai ir dziļas un stipras saknes, bet nīkuļojoša galotne. Es ar cieņu un apbrīnu skatos uz mūsu vistuvāko kaimiņu – igauņu un lietuviešu – prezidentiem, kuri ar savu stāju rāda piemēru gan paši savai tautai, gan pasaulei. Reizē savādi un skumji – lai iegūtu drošības sajūtu, ir jālūkojas uz kaimiņiem. Par laimi, Latvijas kuplajā vainagā joprojām ir daudz zaļojošu zaru, kas dod spēku garam un veldzi dvēselei, mūžzaļajā vainagā tikai jāielūkojas.
Žurnālā “Patiesā Dzīve” publicētajā sarunā ar gleznotāju Juri Jurjānu mākslinieks saka: “Pliekanība ir graujoši bīstama. Tā vedina uz seklu domāšanu.” Jautāts par to, kāda ir dzīves jēga, viņš atbild: “Vajag kalpot. Tur arī ir jēga.” Tas attiecas ne tikai uz mākslu, bet arī uz politiku un cilvēka dzīvi kopumā. Tieši šim kritērijam ir jābūt izšķirošam, kad dosimies vēlēt Saeimu.
