„Ceru, ka „zaļajos” kultūras pasākumos varētu noņemt skaitliskos ierobežojumus”. Saruna ar kultūras ministru Nauri Puntuli 33
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Ceru, ka zaļajos kultūras pasākumos varētu noņemt skaitliskos ierobežojumus,” uzskata kultūras ministrs NAURIS PUNTULIS.
“Šobrīd tieši šie skaitliskie ierobežojumi, distances un zāļu piepildījums apmēram 50% apmērā ir tie, kas rada vislielākos sarežģījumus gan man, cīnoties par atbalsta mehānismiem, gan skatītājiem un producentiem,” viņš teic. Kā kultūras ministrs vērtē paveikto šajā gadā? Un kas kultūru sagaida tuvākajā nākotnē?
– Jūsu uzstādījums šogad bija: kovids mums var aizliegt rādīt, bet nevar aizliegt radīt. Cik cienīgi ir izdzīvots, ņemot vērā, ka atbalstu kultūrai trešā viļņa laikā daudzi vērtē kā skopāku un aizkavētāku, turklāt vairāki iepriekš izveidotie mehānismi vairs nedarbojas?
N. Puntulis: – Izdzīvots ir cienīgi, bet, kas attiecas uz atbalsta mehānismiem – piekrītu, tie ir aizkavētāki, saskaņošana ir gara, jo daudzi jāsaskaņo arī Eiropas Komisijā. Skopāki – nepiekristu! Skaitļi runā paši par sevi: 2020. gadā Covid-19 ietekmes mazināšanai kultūrā panācām 20,7 miljonus eiro, šogad – 26,2 miljonus eiro, neskaitot finansējumu augstas gatavības kultūras infrastruktūrai. Šogad sadarbībā ar Ekonomikas ministriju izstrādātie atbalsta mehānismi ir ļoti adekvāti un joprojām turpinās. Turklāt ir arī VKKF atbalsta mehānismi, kas, Kultūras ministrijā jau iepriekš izstrādāti, joprojām ir spēkā, kā arī “Altum” un biļešu kompensācijas programmas.
– Tomēr jāņem vērā, ka gan vasarā, gan arī šoruden ir situācija, kad strādāt it kā drīkst, bet nopelnīt nevar, un valsts kompensē tikai laiku, kad valdīja darbības liegums.
– No valsts puses būtu arī dīvaini kompensācijas maksāt it visiem, arī tiem, kuri spēj šajā sarežģītajā laikā nopelnīt. To būtu grūti pamatot Finanšu ministrijai. Protams, pasākumi ir jāatceļ varbūt arī tādēļ, ka cilvēki nav gatavi uz tiem iet, ievērojot epidemioloģiskās drošības nosacījumus, valkājot sejas maskas, tādēļ, ka negrib vakcinēties. Izvēles ietekmē arī paradumu maiņa, kad cilvēki, lemjot par to, vai pirkt biļetes, tiešām skatās rūpīgāk uz pasākumu kvalitāti. Redzam, ka uz ļoti kvalitatīviem pasākumiem biļetes ir izpirktas mēnešiem uz priekšu. Tā ka nevaram likt vienādības zīmi, ka pilnīgi viss būtu jākompensē. Manuprāt, universālie mehānismi, kas tika izveidoti gan pandēmijas, gan tās izraisīto ierobežojumu dēļ, sniedz atbalstu pēc būtības.
– Taču daudzi Ziemassvētku pasākumi tiek atcelti. Bet kultūras organizācijas un individuāli mākslinieki gandrīz pusi no gada apgrozījuma taču parasti iegūst novembrī un decembrī…
– Aizliegti ir tikai stāvpasākumi bez konkrētām, personalizētām sēdvietām. Tādēļ nevar notikt arī daļa korporatīvo pasākumu, kas tradicionāli norisinās gada nogalē un ir labs peļņas avots ne tikai uzņēmējiem, bet arī māksliniekiem. Esmu panācis, ka tiem, kuriem šajā laikā nebūs ieņēmumu, atbalsts būs. Par to nav bijis asu diskusiju. Tas, ar ko man valdībā ir bijis visgrūtāk, cīnoties par atbalsta mehānismiem, ir skaitliski ierobežojumi, kad varam aizpildīt aptuveni 50% zāles. Man ir bijis ļoti sarežģīti skaidrot, ka šie ierobežojumi nesadalīsies lineāri visā kultūras nozarē. Visvairāk cietīs skaitliski lieli kolektīvi. Savukārt daži individuālie mākslinieki šā gada decembrī, iespējams, nopelnīs pat vairāk nekā iepriekšējos gados. Korporatīvajos un pašvaldību pasākumos organizētāji, visticamāk, izvēlēsies nelielus sastāvus un daži mākslinieki tiešām būs ļoti noslogoti, kamēr citiem klāsies grūtāk, un noteikti būs arī tādi, kuriem klāsies pavisam slikti, jo nebūs darba. Esmu panācis, lai viņiem šīs kompensācijas būtu.
– 2022. gada kultūras budžetā esat izkarojis papildu 30 miljonus eiro. Kuri būs galvenie ieguvēji no tā?
– Atalgojuma pieaugums valsts kultūras sektorā strādājošajiem no šiem 30 miljoniem ir astoņi miljoni. Valsts kultūrkapitāla fonda budžets 2022. gadā būs par trim miljoniem eiro jeb trešdaļu lielāks. Ļoti liels – 11% – budžeta pieaugums ir Kultūras ministrijas prioritātei “Nacionālā identitāte”, kas sastāv gan no nacionālā kino, gan nacionālās grāmatniecības, gan Dziesmu un deju svētku procesa. Pieaugums ir arī gandrīz visās citās jomās. Pandēmijas apstākļos man bija iespēja veltīt ļoti daudz laika nākamā gada budžeta un tā pamatojuma detalizētai izstrādei, lai spētu pārliecināt savus kolēģus.
– Daudzi kultūras darbinieki jūlijā izjuta šoku, jo bija jāsāk maksāt nodokļi jaunajā kārtībā. Kā pats vērtējat – cik izdevusies ir šī nodokļu reforma un vai veikta piemērotākajā laikā?
– Jā, arī man kā autoram, saņemot autoratlīdzības līgumu, no autoratlīdzības vairs netiek iekasēti 10, bet gan 25%. Taču es zinu, ka 80% no šīs paaugstinātās likmes aiziet manis paša sociālajā kontā. Ja jūs man vaicājat, vai šī nodokļu refoma bija nepieciešama, es atbildu – jā! Vai tā ir līdz galam izdevusies un uzslavējama kā laba, es atbildu – nē. Bija dažas lietas, kas patiešām steidzami bija jāatrisina, viena no tādām – sociālā apdrošināšana. Esam panākuši, ka autoratlīdzību saņēmējiem, kuri nav reģistrēti kā saimnieciskās darbības veicēji, šā brīža nodokļu nomaksas kārtība tiek pagarināta arī nākamajā gadā.
Viena no manām nākamā gada prioritātēm ir vēlreiz rūpīgi strādāt pie nodokļu reformas kultūras nozarē strādājošajiem. Darbs tiks veikts ciešā saistībā ar koalīcijas partneriem, un paredzamas izmaiņas arī Radošu personu likumā. Paveiktais ir tikai pirmais solis nodokļu reformā, kurā iekļautas neatliekamas lietas, kas padarītas, tomēr tajā ir bijušas kļūmes, ar kurām mēs nevarētu lepoties. Taču esam ieguvuši laiku, lai 2022. gadā iegūtu tādu nodokļu sistēmu, kas, ceru, spēs apmierināt visus.
– Kovida situācija ir iepriekš neparedzama, it īpaši šobrīd ar omikrona izplatīšanos. Vai koalīcijā notiek sarunas arī par to, kā kultūras nozare varētu darboties pēc 11. janvāra?
– Visi, kas centušies kaut ko paredzēt kovida kontekstā, ir piedzīvojuši vilšanos. Es vislabāk redzētu, ka zaļajiem kultūras pasākumiem varētu noņemt skaitliskos ierobežojumus. Šobrīd tieši šie skaitliskie ierobežojumi, distances un zāļu piepildījums apmēram 50% apmērā ir tie, kas rada vislielākos sarežģījumus gan man, cīnoties par atbalsta mehānismu, gan skatītājiem un producentiem, gan tajā skaitā arī mikroklimatam, jo zinu kādu, nesaukšu vārdā, ļoti dižu mūsu skatuves mākslinieku, kurš pateicis, ka nespēlēs pustukšām zālēm, un atceļ koncertus. Nenoliedzami, arī pašam uzturoties zālē ar šādu aizpildījumu, sajūta ir nedaudz savāda, bet tajā pašā laikā noteikti atbalstītu to kultūras darbinieku daļu, kuri saka – mēs nedrīkstam kultūru aizvērt pavisam ciet, jo tad vēl vairāk mainīsies skatītāju paradumi.
– Latvijas Arhitektu savienības (LAS) seminārā teicāt, ka “ne pirmā, ne otrā, ne trešā (koncertzāles) vieta neatbilst deleģētajiem uzdevumiem”. Kādi ir potenciālie attīstības scenāriji situācijā, ja īsti nav iespējama vienošanās ne par vienu no LAS izvirzītajiem trim variantiem?
– Vienošanās ir iespējama tikai tad, ja iesaistītās puses ir gatavas kompromisiem. Viedokļi joprojām ir atšķirīgi, mans uzdevums ir panākt šo kompromisu. Reiz jau to biju izdarījis, jo Elizabetes iela 2 nāca kā kompromisa risinājums tām novietnēm, par kurām toreiz cīnījās daudzi citi arhitekti. Šobrīd atkal esam nonākuši situācijā, kad jāspēj vienoties par kompromisu. Šajā gadījumā rādu priekšzīmi un saku, ka esmu gatavs to pieņemt par koncertzāles būvniecību Kongresu namā. Ja būs kādi iemesli vai nepārvarami šķēršļi, kāpēc visi kopā nevarēsim vienoties, tad, tā kā LAS ir ieteikusi, vērtēsim otro novietņu trijnieku, atgriežoties pie jautājuma par AB dambi, Elizabetes ielu 2 un mazāk skatīto Raņķa dambi. Atgādinu, ka valdības lēmums par koncertzāles būvniecību Elizabetes ielā 2 joprojām ir spēkā.
– Bet varbūt vajadzētu vienkārši pieņemt lēmumu un rīkoties? Tā kā to šobrīd dara lietuvieši.
– Piekrītu, ka atšķirībā no lietuviešiem, ceļš uz koncertzāli Elizabetes ielā 2 bija straujš. Šobrīd būtu lietderīgi to vēlreiz mierīgi pārskatīt un saprast, cik daudz šie iebildumi Elizabetes ielas 2 gadījumā ir pēc būtības un cik tā ir spītēšanās un protests pret visu, ko pieņēmusi valdība. Skatoties uz iespēju Elizabetes ielā 2, es tiešām neatrodu nekādus šķēršļus un, starp citu, arī LAS pieaicinātās firmas “Mash Studio” lēmumā vienīgais pretarguments bija sabiedrības reakcija, bet pēc būtības viņi neatrada nevienu pretargumentu, kāpēc tur būvēt koncertzāli būtu slikti.
– Šobrīd skaļi izskanējuši Andrejsalas argumenti.
– Jautājums par sabiedrības atbalstu ir ļoti diskutabls. Elizabates ielas 2 pretinieki uzsāka balsu vākšanu platformā “mana balss”, kur, lai turpinātu inciatīvu, jāsavāc vismaz 10 000 balsu, viņiem neizdevās savākt pat 3000. Vai to var nosaukt par plašu sabiedrības atbalstu? Līdzīgi šobrīd ir ar skaļiem argumentiem par novietni Andrejsalā. Es šajā gadījumā piekrītu arhitekta Krastiņa kunga viedoklim, ko viņš ir paudis arī Arhitektu savienībā, ka būtu mazliet ačgārni runāt vispirms par zelta pogu un tikai pēc tam tai piemeklēt klāt audumu, no kā šūt pašu mēteli. Pirms izskatām Andrejsalas novietni, vēlos saņemt visas atbildes no Rīgas domes par neizbēgamo Hanzas škērsojumu, kas jau sen ir pilsētas plānos.
– Runājot par Dziesmu svētkiem, vai 1,6 miljoni, ar kuriem valsts 2022. gadā uzņēmusies piepalīdzēt, lai diriģenti un kolektīvu vadītāji Latvijā saņemtu kaut cik cienīgas algas, palīdzēs noturēt procesu, kura situācija nu jau tiek atzīta par traģisku? Pats esat teicis: nekāda nauda nespēj to atrisināt, ja epidemioloģiskie ierobežojumi neļauj mums pulcēties.
– Šķiet, esmu paveicis visu iespējamo, ko ceļā uz Dziesmu svētkiem esmu varējis darīt. Manos spēkos patiešām nav apstādināt pandēmiju vai būt krasā neloģiskā pretstāvē ar epidemiologiem. Cilvēka dzīvība ir pāri visam. Tomēr apzinos arī riskus. Mani ļoti satrauc paradumu maiņa, it īpaši reģionos un, visticamāk, tieši kungiem, nevis dāmām. Kungiem, īpaši senioru vecumā, pēc šā grūtā pandēmijas laika tiešām būs grūtāk piecelties no ierastā dīvāna un doties vakarā uz mēģinājumu. Es ļoti labi to apzinos, tāpēc 1,6 miljoni arī bija solis jeb žests no valsts puses – tieši vērsts uz kolektīvu vadītājiem, zinot, ka viņi būs darītāji, kam šis smagums būs jāiznes.
– “Šis ir viens no pārprasta politkorektuma piemēriem,” esat teicis, komentējot iespējamo Kristapa Gulbja radītā latviešu leģionāriem veltītā pieminekļa pārvietošanu vai pat iznīcināšanu Zēdelgemā.
– Savu viedokli par iespējamo pieminekļa pārvietošanu Zēdelgemā esmu izteicis pietiekami skaidri – šis ir viens no pārprasta politkorektuma piemēriem, kas pēc būtības pielīdzināms daudzskaitlīgajiem vēstures pārrakstīšanas mēģinājumiem vairāk nekā 50 gadu periodā pirms 1991. gada.
– “Es ministra amatu patiešām uztveru kā kalpošanu, kā dienestu,” teicāt man iepriekš. Vai esat gatavs šo kalpošanu turpināt arī pēc tam, ja jūsu pārstāvētā partija būs guvusi sabiedrības atbalstu vēlēšanās?
– Jā, es būtu gatavs turpināt uzņemties šo atbildību, ja Nacionālā apvienība, man to uzticot, šādi novērtēs manu darbu.
