Kalnu Karabahas konflikta uzliesmojums sakrita ar Erdogana un Putina sarunām Sočos, bet Turcijas rīcībā ir spēcīgāki trumpji 38
Tāpat kā Krievija cenšas starptautiskos konfliktus pavērst savā labā, novirzīt Ukrainas sabiedroto valstu uzmanību un resursus, citas valstis tāpat izmanto Krievijas Federācijas vājināšanos un izmisīgu koncentrēšanos uz uzvaru karā.
Kamēr Kremlis cenšas atvērt “otro fronti” pret Rietumiem, izraisot konfliktus dažādās pasaules daļās, paceļ galvu tās kaimiņvalstis, kuras iepriekš baidījās no Krievijas militārā pārspēka un domā par “otro fronti” pret Krievijas atlikušajiem nedaudzajiem sabiedrotajiem.
Jau šā gada 26. martā Ukrainas Nacionālās drošības padomes sekretārs Aleksejs Daņilovs izteica pieņēmumu, ka – ja Krievijai tiks atvērtas otrās frontes, “kuras tā mākslīgi radīja ar rīcību savā īsajā vēsturē, tās mums ļoti kvalitatīvi palīdzēs aizstāvēties”.
Iesaldētais konflikts Kalnu Karabahā
Par vienu no tādiem varētu uzskatīt nākamo saasinājumu Kalnu Karabahā, kur Azerbaidžānas armijas vienības turpināja izspiest armēņu bruņotos formējumus.
“Armēnija joprojām izvairās no 2020. gada 10. novembra deklarācijā noteikto līgumu izpildes. Viens no tiem ir Armēnijas bruņoto spēku pilnīga izvešana no Karabahas. Taču līdz šim šis jautājums nav atrisināts,” sacīja Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs.
Kalnu Karabahas teritorija, kurā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā notika sīvas cīņas, līdz 2020. gadam atradās faktiskā Armēnijas kontrolē. Paļaujoties uz Krievijas izteikto atbalstu, armēņu bruņotie formējumi faktiski atņēma Azerbaidžānai Kalnu Karabahu un izraidīja no turienes azerbaidžāņus. Armēņi ieņēma arī daļu no pašpasludinātajai Kalnu Karabahas republikai piegulošās Azerbaidžānas teritorijas, izveidojot t.s. “drošības joslu”.
Ievērojama daļa Azerbaidžānas teritorijas no Baku kontroles pārgāja Erevānas un Stepanakerta (azerbaidžāņu Khenkendi) kontrolē, un Armēnijā augstākos valsts amatus ieņēma tieši “Karabahas kara varoņi”.
2020. gada 27. septembrī Azerbaidžānas armijas vienības uzsāka spēcīgu uzbrukuma operāciju ar kodētu nosaukumu “Dzelzs dūre”. Jau oktobrī armēņu fronte tika salauzta un krita.
Azerbaidžānas vienības turēja visu NKR teritoriju apšaudes kontrolē, ieņemot ne tikai iepriekš ieņemtās “drošības joslas” zonas, bet arī ievērojamu papildus apgabalu daļu.
Armēnijas varas iestāžu cerība, ka viņiem talkā nāks varenā Krievijas armija, diemžēl vai par laimi nepiepildījās. Gan Krievijas Federācija, gan Kolektīvās drošības līguma organizācija aprobežojās tikai ar publiskiem paziņojumiem, ka ir nobažījušies par situācijas attīstību.
10. novembrī Maskavā tika parakstīts paziņojums par pamieru – faktiski Armēnijas un NKR pilna kapitulācija Azerbaidžānai. Paziņojumā tika pieņemts, ka Armēnijas varasiestādēm tiks saglabāta neliela teritorija Kalnu Karabahā, kuras drošību bija jāgarantē Krievijas miera uzturēšanas spēkiem, kā arī vairākas nozīmīgas Armēnijas piekāpšanās.
Tika nospriests, ka miera uzturētāju sastāvā būs arī turku armijas vienības, taču tas tā nenotika.
Krievija faktiski piekāpās Turcijai
Krievija ne tikai parādīja savu vājumu un “morāli”, neatbalstot savu tuvāko sabiedroto KDSO, bet arī piekāpās Turcijai, kuras militārais, tehnoloģiskais un ekonomiskais spēks nepārprotami stāvēja aiz Azerbaidžānas bravūrīgās spēka demonstrācijas.
Turcijai bija nozīmīga loma azerbaidžāņu uzvaras kaldināšanā, jo abas valstis jau ilgus gadus veiksmīgi sadarbojas militāri politiskajā jomā, Azerbaidžānas armijas karavīri tika apmācīti Turcijas instruktoru vadībā, Azerbaidžānas armija saņēma nozīmīgu turku ekipējumu, tostarp bezpilota lidaparātus Bayraktar – TB2, kas īsajā karā pret Armēniju ieguva plašu popularitāti.
Pašreizējā situācijas saasināšanās Kalnu Karabahā, kas izpaudās ne tikai apšaudēs, bet arī vairāku stratēģisku kalnu augstieņu nodošanā Azerbaidžānas kontrolē, ir nervu pārbaudījums gan Armēnijai, gan Krievijai, kā arī to gatavībai nepieļaut liela mēroga bruņotu konfliktu.
Krievu “miera uzturētājus” gandrīz nemana
Taču krievu “miera uzturētāji” Kalnu Karabahā uzvedas pārsteidzoši neagresīvi, skarbu izteikumu no Kremļa puses nebija vispār.
Vēl 2022. gada martā Krievijas Valsts domes deputāts Mihails Deļagins aicināja veikt militāru triecienu Azerbaidžānai, izmantojot taktiskos kodolieročus, un sarīkoja īpašu balsojumu sociālajos tīklos.
Azerbaidžānas Ģenerālprokuratūra uzreiz paziņoja par krimināllietas ierosināšanu un iekļāva Deljaginu starptautiskajā meklēšanā. Arī no oficiālās Maskavas puses uz to nesekoja nekāda reakcija.
Azerbaidžānai iedegta zaļā gaisma brīvākai rīcībai
Krievijas armija, kas līdz kaklam iegrimusi nesekmīgā karā ar Ukrainu, demonstrē savu totālo neveiksmi kā starptautiska miera uzturētāja un vidutāja bruņotos starpvalstu konfliktos.
Jau iepriekš Krievija, saskaņā ar Ukrainas Bruņoto spēku ģenerālštāba sniegto informāciju, gatavojās pārvietot daļu savu karavīru, kā arī militāro tehniku no Krievijas bāzes Armēnijas pilsētā Gjumri uz Ukrainas fronti.
Kā ziņoja BBC Eirāzijas redaktors Džošua Kučera, azerbaidžāņi uzskata, “Krievija tagad ir pilnībā aizņemta Ukrainā, tāpēc Azerbaidžāna var nolemt rīkoties agresīvāk krievu “miera uzturētāju” priekšā”.
Azerbaidžāna neatbalsta netaisnīgo karu Ukrainā
22. februārī, divas dienas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, Azerbaidžānas un Krievijas pārstāvji parakstīja deklarāciju par sabiedroto sadarbību, kas konkrēti paredz nepieciešamības gadījumā pienākumu sniegt savstarpēju militāru palīdzību. Taču, ne balsojot starptautiskajās organizācijās, ne publiskajā telpā oficiālā Baku nepaziņoja tiešu atbalstu Krievijas “militārajai specoperācijai”.
Azerbaidžānas varas iestādes netraucēja savas valsts pilsoņiem rīkot Ukrainas neatkarības atbalsta akcijas. Saskaņā ar Azerbaidžānā valdošo autoritāro režīmu, tas ir iespējams tikai ar varas iestāžu klusu piekrišanu.
Armēnija ir starp atstumtajām valstīm
Armēnija, gluži pretēji, ir viena no retajām valstīm, kas atklāti atbalstīja Krieviju, tādēļ nokļuva ne pārāk cienītā kompānijā ar tādām pasaules valstu “padibenēm” kā Eritreja, Ziemeļkoreja un Kuba. Pašreizējā Armēnijas ģeopolitiskā un ekonomiskā situācija, ko izraisījusi tās iepriekšējā bezatbildīgā ārpolitika, novedusi to līdz beztiesīga Krievijas satelīta stāvoklim, un tā ir spiesta sekot līdzi Krievijas Federācijas agresīvajai politikai.
Krievijai jārēķinās ar “otrās frontes” atvēršanos drīzā nākotnē
Pašreizējā situācijas eskalācija reģionā, kas iepriekš bija tiešā Krievijas kontrolē, ir tās politisko un militāro spēju pārbaude karā.
Jo vairāk Krievijas militāro resursu un dzīvā spēka sagraus un iznīcinās Ukrainas bruņotie spēki, jo vairāk iespēju un tieksmju pēc suverenitātes un teritoriālās integritātes atjaunošanas parādīsies tajās postpadomju valstīs, kuras ir cietušas no agresīvās un nekaunīgās Krievijas.
Kad šīs valstis ar Rietumu atbalstu atklās “otro fronti”, likvidējot savā teritorijā daļēji gangsteriskās prokrieviskās republikas, tas lielā mērā būs atkarīgs no Ukrainas panākumiem kaujas laukā.
Līdz šim Azerbaidžāna, jūtot tai draudzīgās Turcijas atbalstu, tikai pārbauda un iztausta Krievijas pretreakciju. Rīt tai var pievienoties arī Gruzija un Moldova, kuras skārusi Krievijas iejaukšanās un kuras dabiski vēlas atgūt kontroli pār visām savām teritorijām.
Raksturīgi, ka saasinājums Kalnu Karabahā notika priekšvakarā – pirms Turcijas un Krievijas prezidentu tikšanās Sočos.
Turcija šobrīd ir viena no retajām valstīm pasaulē un vienīgā NATO dalībvalsts, kas uztur tiešus un pastāvīgus kontaktus ar Krievijas varas iestādēm.
Turcijas prezidents Redžeps Erdogans šobrīd ir vienīgais ietekmīgas valsts vadītājs, kurš ne tikai rīko personiskas tikšanās ar Krievijas agresīvā režīma spici, bet arī zināmā mērā ietekmē tās lēmumus.
Turcijas sarunu pozīcijas ir spēcīgas arī tāpēc, ka tā kontrolē ievērojamu daļu Melnās jūras un divus stratēģiski svarīgus jūras šaurumus – Bosforu un Dardaneļus. Ar lojālu sabiedroto Kaukāzā Azerbaidžānas personā Turcija var atļauties runāt ar Krieviju pilnīgi necienīgā tonī.
Saasinājuma uzliesmojums uz Armēnijas un Azerbaidžānas robežas var kļūt par vienu no svarīgajiem Erdogana trumpjiem sarunās ar Putinu.
Ukrainai nevajadzētu rēķināties ar drīzu “otrās frontes” atvēršanu šī termina militārajā nozīmē. Bet jebkura spriedze uz Krievijas robežām un tās ietekmes zonās, draudi tās loģistikai, ekonomiskie kontakti, politiskās ietekmes samazināšanās un uzticības zudums no sabiedroto puses – tas viss ukraiņiem ļoti palīdzēs uzvarēt šajā netaisnajā karā.
Gan nesenie notikumi Kalnu Karabahā, gan Japānas paziņojumi par Kuriļu salu aneksijas neatzīšanu, gan Moldāvijas prezidentes Maijas Sandu aicinājums izvest Krievijas karaspēku no Piedņestras liecina par daudzu nepatīkamu procesu aizsākumu, ar kuriem Kremlim var nākties saskarties tuvākajā nākotnē…
Izmantotie avoti:
https://www.crisisgroup.org/content/nagorno-karabakh-conflict-visual-explainer
https://www.ukrinform.ru/rubric-world/3544787-vtoroj-front-protiv-rossii-v-nagornom-karabahe-a-pocemu-net.html
