Kalniete par nepilsoņu kongresu, 16. martu un attiecībām valdošajā koalīcijā 0
Ar ietekmīgo politiķi, “Vienotības” domes vadītāju, Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Jautāšu jums kā vienai no “Vienotības” līderēm – kāpēc no jūsu partijas nav bijis politiska vērtējuma tam, kas 16. martā notika pie Brīvības pieminekļa?
– Šie notikumi parādīja, cik nesakārtoti Latvijā ir likumi un atbildības jomas. Atbildība vislielākajā mērā jāuzņemas Rīgas domei, jo tieši tās dēļ varēja notikt provokācijas. Kas attiecas uz policijas darbu, es personīgi to nevaru novērtēt, jo tajā laikā biju Briselē.
Manuprāt, tie politiskie spēki, kas izmanto jūtīgus datumus savas popularitātes celšanai, ir vienkārši bezkaunīgi. Mans vectēvs bija leģionā, un no tām vēstulēm, kas mūsu ģimeni sasniedza izsūtījumā Sibīrijā no Pečorlaga, kur vectēvs bija ieslodzīts, man ir pilnīgi skaidrs, ka viņš neuzskatīja sevi par varoni, bet par divu lielvaru upuri. Sirmajiem vīriem ir jādod iespēja pieminēt un godināt savus cīņu biedrus, bet tie, kas vēlas to pārvērst par konfrontāciju, varētu vispirms sev pajautāt: “Ko par to teiktu mans vectēvs?..”
– Kāpēc jūsu partija nevēlas atzīt, ka netika izdarīts nekas, lai provokācijas pie pieminekļa novērstu? Protams, var pārmest Rīgas domei, bet vai tad Drošības policijā sēž nejēgas? Viņi visu zināja, bet tīšuprāt pieļāva.
– Drošības policija brīdināja Rīgas domi par iespējamajām provokācijām, ko var redzēt arī no vēstules, kas tagad nākusi atklātībā. Tieši domes amatpersonu pienākums bija ņemt vērā brīdinājumus un divus šādus pasākumus paralēli neatļaut, tad nekas nebūtu jānovērš.
– Kāpēc Drošības policijai šī jūsu pieminētā informācija bija jātur slepenībā?
– Neesmu īpaši saistīta ar Iekšlietu ministrijas darbu, lai varētu atbildēt uz specifiskiem jautājumiem. Par to, cik lielā mērā drošības iestāžu darbība atbilda likumam un rīkojumiem, būtu jājautā pašam iekšlietu ministram.
– Vai Ministru prezidents to ir prasījis?
– Es vēlreiz saku – par šo notikumu varu spriest tik daudz, cik redzēju televīzijā… “Vienotība” nav 16. marta partija! “Vienotība” ir 18. novembra un 4. maija partija! Ļoti daudzi “Vienotības” biedri paši ir līdzdarbojušies Latvijas neatkarības atgūšanā, tostarp ir arī daudzi Augstākās padomes deputāti, kuri piedalījās balsojumā par 4. maija Neatkarības deklarāciju. Es tiešām negribētu runāt par 16. marta notikumiem, kas atkārtojas gadu no gada, kā par lielāko Latvijas problēmu. Protams, ir jārīkojas, lai šīs situācijas iegūtu kaut cik civilizētu ietvaru.
– Kā jūs vērtējat, ka blakus Latvijas Republikas Saeimai parādās arī kaut kāda nepilsoņu saeima?
– Man ir sajūta, ka es to visu jau reiz esmu piedzīvojusi – tolaik, kad biju viena no Tautas frontes dibinātājām un vadītājām. 1989. gada vasaras sākumā, pēc tam, kad LTF 31. maijā jau bija pieņēmusi aicinājumu apspriest Latvijas neatkarības atjaunošanu, parādījās Pilsoņu kongress. Bija ļoti grūti saprast, no kurienes šī ideja nāk. Pilsoņu kongresā bija daudz godprātīgu cilvēku, kurus šī konstrukcija – sapulcināt visus Latvijas pilsoņus un pēc tam atjaunot Latvijas valsti – patiesi aizrāva. Taču bija aizdomas, ka patiesībā ideja radusies kādos “ēnainos kabinetos” un tās mērķis ir cits – vājināt un sašķelt LTF – vienīgo reālo spēku, kas tobrīd spēja pretoties kompartijai.
Līdzīga ideja tagad ir arī nepilsoņu kongresam – sašķelt Latvijas sabiedrību. Un es pat nedomāju, ka tā ir radusies Latvijā, te ir tikai izpildītāji. Domāju, ka šāda organizācija ir pilnīgi nepieņemama un tās pārstāvjiem nebija ko darīt Saeimas Saliedētības komisijā, uz kurieni viņi tika uzaicināti. Šī organizācija neveicina saliedētību un saskaņu Latvijā.
– Vai jūs zināt, kas par cilvēkiem ir ievēlēti šīs organizācijas valdē?
– Ja jūs man pavaicātu, kas ir ietekmīgākie Eiropas Parlamenta deputāti Latvijai svarīgajos budžeta un lauksaimniecības jautājumos, es to zinātu. Un šos cilvēkus es uzskatu par daudz svarīgākiem Latvijai nekā Gapoņenko, Lindermanu un visus pārējos, kuri klejo no vienas radikālas organizācijas uz citu. Es domāju, viņi tīri cilvēcīgi ir sevi pazaudējuši. Būtu labāk pievērsušies mūžīgākām vērtībām…
– Nenovērtēsim par zemu šīs aktivitātes! Mūsu vadošās aprindas ir pieņēmušas koncepciju, ka pie visa vainojama “Maskavas roka”. Tas ir ļoti ērti. Kaut kur ģeopolitiski jau tā Maskavas roka neapšaubāmi ir, bet organizatori ir tepat uz vietas, un tie ir zināmi cilvēki, kas neslēpti nostājušies pret šīs valsts eksistenci.
– Šādas grupas ir visās Eiropas Savienības valstīs, arī ASV un citās demokrātiskās valstīs. Taču situācija vairs nav tāda kā 90. gadu sākumā, kad tas tiešām varēja radīt lielus draudus. Šobrīd es Latviju izjūtu kā daudz stabilāku. Nedomāju, ka mums būtu pastiprināti jākoncentrējas uz šīm samērā marginālajām parādībām. Jo vairāk goda viņiem izrāda, apspriežot dažādas aktivitātes, jo viņi var justies apmierinātāki. Tad var iznākt kā nepilsoņu kongresā, kur Valsts prezidenta preses sekretāres Līgas Krapānes atbildes vēstule ar norādi, ka prezidents atbalsta saliedētību un naturalizāciju, tiek pasniegts gandrīz vai kā apsveikums. Tā ir viena radikāla organizācija, kādas ir gan Latvijā, gan citās valstīs, un drošības iestāžu uzdevums ir sekot to darbībām – vai netiek pārkāptas likumā noteiktās “sarkanās līnijas”.
Es arī nedomāju, ka visur vajag meklēt “Maskavas roku”. Lēmumi ir mūsu pašu rokās. Kurš tad parakstīja monopola līgumu ar “Gazprom”? To izdarīja Šķēles valdība. Tagad tiek spriests, vai šo līgumu vajadzētu pagarināt. Šī diskusija ir ļoti svarīga, jo mēs izšķiramies par būtisku jautājumu – vai Latvija būs daļa no vienotās Eiropas enerģijas piegādes infrastruktūras.
Ja mēs pieņemam citādāku lēmumu nekā Igaunija vai Lietuva, mēs no šīs sistēmas “izkrītam”. Un ne jau nepilsoņu kongress vai tamlīdzīgas organizācijas pie tā būs vainojamas. Tas ir Latvijas valdības lēmums.
M. Antonevičs: – Eiroparlamenta deputāti savos izteikumos bieži vien ir drosmīgāki par saviem kolēģiem Latvijā. Piemēram, nesen jūsu partijas biedrs Krišjānis Kariņš izteicās, ka beidzot būtu jāpieņem lēmums par valsts finansēto skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā. Nav dzirdēts, ka “Vienotība” būtu atbalstījusi šo ideju.
– Latvijas izglītības sistēmas problēma jau nav tikai šis jautājums par valodu. Izglītības sistēma atrodas krustcelēs starp to, kas bija svarīgs pirms desmit gadiem, un to, kas var dod ieguldījumu izaugsmei 21. gadsimtā, kur jau ir pavisam citas prasības. To pierāda arī visas kaislības, kas šobrīd virmo ap izglītības reformu. Ja runājam par latviešu valodu, tad, manuprāt, vissvarīgākais, lai visas amatpersonas Latvijas plašsaziņas līdzekļos uzstātos valsts valodā. Sāksim ar to! Protams, būtu ideāli, ja valsts izglītība Latvijā būtu latviešu valodā. Iepriekšējā izglītības reforma patiesībā ir radījusi diezgan pamatīgu bāzi, lai krievu jaunieši nevarētu beigt skolu, nemākot labā līmenī latviešu valodu. Augstskolā izglītība ir latviešu valodā. Pro blēma drīzāk ir psiholoģiska – jaunieši zina latviešu valodu, bet nevēlas tajā runāt. Es nezinu, vai ar piespiedu līdzekļiem to izdosies panākt. Tam nepieciešams laiks un mērķtiecīga integrācijas politika.
– Jūs meklējat pragmatiskus pretargumentus, bet tieši tādus pašus jums uzskaitīs arī tie, kas slēdz vai pagarina līgumu ar “Gazprom”. Šādas izšķiršanās parasti ir politiskas, nevis pragmatiskas.
– Politikā vienmēr krustojas daudz un dažādas intereses, un politiķu uzdevums ir atrast pareizo līdzsvaru starp īslaicīgām un ilglaicīgām, valsts nākotnei svarīgām interesēm. Tas ir demokrātijas spēks un vājums vienlaikus. Lēmumus ir viegli pieņemt diktatūrās – tur dominē viena interese.
V. Krustiņš: – Valsts prezidents nesen skarbi nodēvēja koalīciju par “ārprāta murgiem”. Diezgan izteiksmīgi! Vai jums nešķiet, ka prezidenta izteikums būtu pelnījis nopietnāku vērtējumu?
– Nezinu, ko tieši domāja prezidents… Katrā ziņā es esmu dzirdējusi no prezidenta arī ļoti atzinīgu vērtējumu premjera Valda Dombrovska darbībai, un tas sakrīt ar to, ko par Latvijas valdības vadītāju ir teikuši arī daudzi pasaules līderi. Dombrovskis noteikti ir liels valstsvīrs ar lielu starptautisku ietekmi. Ne velti viņš tiek pieminēts kā iespējamais kandidāts Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Ja runā par stāvokli valdošajā koalīcijā, tā ir īpaša ar to, ka ievērojama daļa balsu pieder nepieredzējušām politiskajām partijām. Viena – Reformu partija – ir radusies neilgi pirms vēlēšanām, otrai – “Visu Latvijai” – ir ilgāka, bet ārpusparlamenta darba pieredze. Bet ko nozīmē šī pieredze? Tā nav vērsta uz kompromisa meklēšanu. Ir sevi visu laiku aktīvi jāiezīmē, lai par sevi atgādinātu.
Šobrīd “Vienotība” ir vienīgais spēks, kas tā īsti apzinās atbildību par valdību, bet, tuvojoties vēlēšanām, vājākie partneri izmanto iespēju pakāpties uz spēcīgākā pleciem.
– Kā tas izpaužas?
– Ja vienotā komandā rīkojas kā iekšējā opozīcija. Ja iznes uz āru visas problēmas, par kurām varētu vienoties koalīcijas iekšienē. Eiroparlamentā man patīk tas, ka tur attiecības starp frakcijām nav naidīgas, lai arī tur ir dažādas ideoloģijas un uzskatu domstarpības. Deputāti apzinās, ka jādara viss iespējamais, lai sasniegtu kompromisu. Ja daļu no tās enerģijas, ko šobrīd Nacionālā apvienība un Reformu partija velta sevis reklamēšanai, viņi veltītu kopējam darbam, arī iespaids par valdības darbu būtu daudz labāks.
– Vai “Vienotība”, veidojot nākamo valdību, būtu gatava pieņemt tās sastāvā “Saskaņas centru”?
– Tas ir atkarīgs no paša “SC”. Šai partijai ir ļoti nopietni jādomā par to, kādu lomu tā vēlas spēlēt Latvijas politikā. “SC” politiski un ideoloģiski ir izvēlējies kreiso orientāciju, taču jautājumos, kas mums ir būtiski – par kopējo vēstures izpratni, par mūsu identitātes jautājumiem –, palikuši tajās pašās pozīcijās, kur savulaik stāvēja daļa no interfrontes ideologiem. Viņi atmetuši tikai to daļu, kas attiecas uz PSRS un kompartijas vadošās lomas saglabāšanu. Mēs šobrīd stāvam uz dažādām vērtību platformām, un “SC” nav izrādījis ne mazāko gatavību savas vērtības pārskatīt. Ļoti būtisks robežpunkts bija Ušakova paraksts referendumam par valsts valodas statusu krievu valodai. Līdz tam es viņu uzskatīju par perspektīvu, eiropeisku krievu izcelsmes politiķi. Man ir jābrīnās, kā viņš varēja tādu kļūdu pieļaut. Viņš nevarēja nezināt, kas sekos. Ar savu parakstu Ušakovs nodzēsa vismaz desmit gadus ilgušu ceļu uz situācijas normalizāciju.
Es neredzu, ka Latvijā tuvāko piecu gadu laikā varētu izveidoties partijas, kurās būtu jaukts etniskais sastāvs. Mēs jau gribētu, bet tas nenotiek, krievi balso par “Saskaņas centru”, latvieši – par tā dēvētajām latviskajām partijām. Ja izdotos visus sasēdināt pie viena galda, tad galvenais, kas būtu vajadzīgs šīs sarunas dalībniekiem, – milzīga pacietība.
Esmu 15 gadus darbojusies diplomātijā, kur viens no priekšnosacījumiem ir atlikt malā un nerunāt par tām lietām, kuras var izraisīt nevajadzīgu emocionālu spriedzi. Runā tikai par tiem jautājumiem, kuros iespējams vienoties. Varbūt tā ir metode, pēc kuras varētu vadīties, ja šādas sarunas notiktu Latvijā starp partijām. Bet mums jau nekad nav laika pacietībai. Nāk kārtējās vēlēšanas, un atkal ir jāizvelk no azotes visi vecie ieroči.
M. Antonevičs: – Kā vērtēt Repšes un domubiedru aiziešanu no “Vienotības”? Vai neatkārtojas kaut kas līdzīgs kā savulaik, kad jūs aizgājāt no “Jaunā laika”, lai izveidotu Pilsonisko savienību?
– Lielākās organizācijās parasti veidojas domubiedru grupas. Savulaik mēs aizgājām no “JL” un izveidojām Pilsonisko savienību, jo jutāmies atstumti. Labi bija tas, ka palikušie “JL” biedri ņēma vērā šā gadījuma mācības, un tagad, kad pēc ilgām sarunām tika izveidota “Vienotība”, attiecības tomēr ir citas. “Vienotībā” šobrīd ir vieta visdažādākajiem viedokļiem, gan partijas vadītāja, gan pārējie saprot, ka šos viedokļus nevajag vienmēr censties apkarot un uzreiz pasludināt par nepareiziem.
Man ir grūti saprast, kas ir tās lietas, ko Repše nevarēja īstenot, paliekot “Vienotībā”, bet, ja viņš šajā brīdī jūtas labāk sapņojumā par Singapūras mazo ciematiņu, droši vien viņam nevar liegt to darīt. Cilvēcīgi man Repšes žēl, jo grupa izmanīgu cilvēku vienkārši izmanto viņa ideālista dabu.
Talantīgs politiķis ir tas, kurš pēc iespējas pilnīgāk spēj “nofotografēt” un saprast realitāti, lai tālāk rīkotos tajā, izmantojot visus iespējamos līdzekļus. Repšem šī īpašība nekad nav piemitusi, viņš kā ideālists atsakās redzēt citas lietas, kas neietilpst viņa idejā.
– Vai jūs arī “Vienotībā” paredzat kādas pārmaiņas? Jaunākie pētījumi rāda, ka partijas popularitāte krītas.
– Savulaik “Latvijas ceļš” lielāko uzsvaru lika uz ārpolitiku. Tas tolaik bija nepieciešams, taču rezultātā partija zaudēja popularitāti un nespēja vairs atgūties. “Vienotība” ar Dombrovski priekšgalā pēdējā laikā ir ļoti koncentrējusies uz eiro ieviešanu, kas sabiedrībā arī savā ziņā tiek uztverta kā ārpolitika un vienlaikus kā nepopulārs, lai gan vēsturiski, protams, ļoti svarīgs lēmums. Taču nu šis process drīz noslēgsies un “Vienotība” varēs pievērsties savai programmai, kas pirmkārt vērsta uz nabadzības un nevienlīdzības mazināšanu, jaunu darba vietu radīšanu un ekonomisko izaugsmi. Manuprāt, tas atbilst arī sabiedrības gaidām un mainīs tās attieksmi pret partiju.
