16.marts – pretestības diena pašmāju gļēvlatvismam. Saruna ar mācītāju Kalmi 21
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Augšāmcelšanās draudzes mācītājs, teoloģijas doktors Guntis Kalme gadu pēc gada ir sacījis sprediķi 16. martā un piedalījies leģionāru gājienā pie Brīvības pieminekļa. Viņš, būdams vairāku grāmatu autors, Lutera akadēmijas mācībspēks, arī “LA” komentāru autors, vienmēr ir iestājies gan par kristīgajām, gan nacionālajām vērtībām. Ar Gunti Kalmi sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.
V. Krustiņš: – Kā kļuvāt par leģionāru mācītāju?
– Politrepresētie 1989. gadā mani lūdza būt par savu mācītāju. Izveidojās draudze. Starp represētajiem bija arī leģionāri. Mani sāka aicināt uz leģionāru, nacionālo partizānu pasākumiem. Manas ģimenes vēsturē vectēvs no mātes puses bija 19. divīzijas majora Ernesta Laumaņa komandētā bataljona rotas komandieris, par ko nonāca Vorkutas un Džezkazganas lēģeros. Otrs vectēvs bija Latvijas robežsargs un “sēdēja” Salaspilī no 1941. līdz 1944. gadam. Tāpēc man nav nekādas patikas ne pret vienu no okupantiem – ne komunistiem, ne nacistiem. Jā, vectēvs, kas bija leģionā, vācu laikā ir glābis kā latviešus, tā ebrejus no nacistu represijām.
– Tātad jūs arvien piedalāties leģionāru gājienos aiz pārliecības, tāpat kā ministrs Cilinskis, kuru Straujuma izmeta no valdības. Citus mācītājus amata tērpā tur neesmu redzējis.
– Arī citi mācītāji ir aicināti, ir piedalījušies un sacījuši uzrunas Domā un Lestenē. Katram mācītājam ir savas dotības, sava kalpošana, kurai Dievs viņu izredz; man acīmredzot nolikts kalpot šiem cilvēkiem. Uzskatu to par lielu godu.
– Šā gada notikumi ap leģiona gājienu bija savā ziņā summējoši. Līdz šim neviens varas pārstāvis nebija nokļuvis tādā situācijā kā Nacionālās apvienības ministrs, kuru izsvieda no valdības, vēl pirms viņš bija “apgrēkojies” – tikai par nodomu, nevis darīto.
Tiek runāts, ka leģionāru jau ir palicis maz, un kaut kad gājiens pie pieminekļa beigsies, jo pēc gadiem nebūs vairs kam iet. Vai domājat, ka šie gājieni, piemiņas pasākumi turpināsies arī pēc tam, kad leģionāru fiziskās klātbūtnes vairs nebūs?
Esmu pārliecināts, ka tie nevar beigties. Jo runa nav par vienu kauju, bet gan par militāras pretošanās faktu, ko šie gājieni atgādina.
– 11. novembris nav beidzies ar to, ka visi Brīvības cīņu dalībnieki ir aizgājuši mūžībā. 16. marts nebeigsies tieši tāpat, jo tā ir mūsu militāras uzvaras svinēšana. Precīzāk būtu teikt – tā bija 18. martā, bet pavēle kaujai tika dota 16. martā, taču svarīga ir arī iedibinātā tradīcija.
Būtiski ir tas, ka 16. marts tikai no piemiņas pasākuma spontāni ir kļuvis par tautas patriotisma pasākumu, par sava veida nacionālās pretestības dienu pašmāju gļēvlatvismam, neļaujot pārveidot Latviju par “gļēvlatviju” un vienlaikus arī par pretestības dienu Krievijas imperiālisma tīkojumiem.
– Tātad gājieni un citi piemiņas pasākumi turpināsies, un teikt, ka notiekošais ir tikai politiķu manevrs, lai “piesmērētos” vēlētājam, ir banalizēšana.
– Jā, tā ir trivializēšana un banalizēšana, lai diskreditētu patriotus, pierakstītu viņiem zemus motīvus, vēlēšanos gūt “pīāru”, ievērību un reitingu spodrināšanu. Neesmu to manījis daudzajiem jauniešiem, pusmūža cilvēkiem, kuri ar katru gadu sāk nākt arvien vairāk, un vecajiem cilvēkiem. Viņiem ir svarīgi apliecināt vērtības, kas veido mūs kā Latvijas pamatnāciju, tās valstsnāciju.
– Ļoti būtiski, ka esat pamanījis jauniešu klātbūtni. Daži stāsta, ka tā ir “veču lieta” un ka līdz ar viņiem iet tikai kādi pievilināti, politizēti jaunieši… Jūs domājat, ka tā ir apzināta savu senču mantojuma pārņemšana?
– Piedalīšanās zināmā mērā ir jaunatnes reakcija uz to, ka Latvijas oficiālajā vēstījumā ir patriotisko vērtību vakuums. Tā ir atbilde uz valdošās elites pieglaimošanos, piekāpšanos, gļēvumu. Te skaidri redzama spontānā vēlme apliecināt vērtības, kas mums tiek atņemtas, izviltas, noklusētas. Cilvēki ar garīgu instinktu tās meklē un arī atrod.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
