“Valstī ir par vienu uzņēmēju mazāk…” Kāpēc zemnieku saimniecība “Vītoliņi” pēkšņi pārtrauca piena biznesu? 0
Uldis Graudiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā labi zināmā Ģirtam Rutkovskim piederošā Kauguru pagasta zemnieku saimniecība “Vītoliņi”, kas daudzus gadus attīstīja valstī ražīgāko ganāmpulku un ražoja ļoti augstas kvalitātes pienu, kā arī aktīvi piedalījās piena lopkopības popularizēšanā un jauniešu izglītošanā, pērn augusta beigās negaidīti pārdeva piena govis, pārtrauca ražot pienu un atbrīvoja no darba visus darbiniekus. Patlaban darbus saimniecībā veic paši saimnieki. Par iemesliem šādai pēkšņai rīcībai, pašreizējo situāciju piena lopkopībā un saimniecības nākotnes iecerēm intervijā žurnālam “Agro Tops” stāsta saimniece Ieva Rutkovska.
Pagājušā gada augusta beigās par “Vītoliņu” pēkšņo aiziešanu no piena ražošanas ļoti pārsteigti bija jūsu kolēģi, sadarbības partneri un pat žurnālisti. Kas lika izšķirties par šādu rīcību?
I. Rutkovska: Slodze bija pārāk liela, gadiem ritot, krājās pārslodze. Mēs vēlējāmies savā biznesā darboties augstā līmenī, nevis pavirši. Adelīna, mūsu jaunākā meita, lika to saprast vēl vairāk – pēc viņas dzimšanas 2020. gada 22. decembrī un pēc operācijas sešus mēnešus slimoju.
Brīnos, ka izdzīvoju. Nevarēju aiziet uz kūti.
Esmu pateicīga tiem mūsu darbiniekiem, kuri gāja un darīja manu darbu tik labi, cik mācēja.
Ganāmpulks ar 100 slaucamajām govīm, kā tas bija “Vītoliņos”, ir ģimenes saimniecības modelis. Pilnīgas robotizācijas ieviešanai atkal vajadzēja investīcijas, bet kur tās ņemt? Viss noveda pie nenormālas pārslodzes. Patlaban pirms visiem lēmumiem uzdodu sev jautājumu – kā vārdā?
Es apbrīnoju cilvēkus, kurus mēs ar lielo pārstrādāšanos novedām līdz lielām veselības problēmām, līdz kapiem. Redzam, ka sabiedrībā labi zināmi cilvēki dzīvo skaistu, ilgu mūžu. Vien retais lauksaimnieks atzīmē 90. gadskārtu. Lauku cilvēki ļoti agrā vecumā nonāk zem zemes. Un neviens nejautā, kā mentāli jūtas fermeris. /../ Aizņemtība ir lielāka nekā verdzības laikmetā.
Publiskajā datubāzē redzams, ka “Vītoliņu” saimniecībai jau 2019. gada decembrī tika uzlikts liegums darbībām ar ķīlām, bijāt arī valstij parādā nodokļu maksājumus.
Es piekusu, meklējot iespējas gaismas iedegšanai tuneļa galā. Sākot ar vienkāršu lietu – pandēmijas laikā mums neviens nodokļus neatcēla, tomēr, kā izskolot un laist skolā bērnus, bija jādomā pašai. Mēs no savām algām maksājām nodokļus, tomēr skola nedarbojās. Mums ir paļāvība par to, ka maksātie nodokļi ir vajadzīgi algām ārstiem un skolotājiem.
Ja mums ar Ģirtu sašķobījās veselība, vienmēr bija jāpērk veselības aprūpes maksas pakalpojums, jo bija jāatgriežas darbavietā.
Mēs nevarējām atļauties ņemt slimības lapu un gaidīt mēnesi rindā, lai tiktu, piemēram, kaut uz magnētiskās rezonanses izmeklējumu.
Tātad es maksāju nodokļus un vēl piemaksāju par maksas medicīnu.
Ir vilšanās sajūta par cilvēkiem, kuriem esam uzticējuši veidot Latviju. Viņi nedomā par tiem, tostarp par mums, kas ir zuduši kā uzņēmēji. “Vītoliņi” gada laikā nodokļos maksāja aptuveni 80 000 eiro. Piecu bērnu ģimenei ik gadu nomaksāt šādu naudas summu nodokļos! Turklāt mēs kā uzņēmēji nesaņemam nekādus atvieglojumus kā daudzbērnu ģimene. Elektroenerģiju maksā mūsu saimniecība, nav tā, ka jūties milzīgu atbalstu saņēmis. Mums ir jāsāk runāt par vērtībām.
Patlaban mūsu saimniecības naudas apgrozījums būs vismaz piecas reizes mazāks nekā laikā, kad ražojām pienu. Lai saņemtu akcīzes nodokļa atlaidi dīzeļdegvielai, saimniecības naudas ienākumiem no viena hektāra ir jābūt vismaz 350 eiro. Mēs, rēķinot uz vienu hektāru, saņēmām gandrīz 4000 eiro lielu naudas ienākumu. No šīs summas mums jāmaksā arī policijai soda nauda par to, ka, izvedot kūtsmēslus, esam nejauši piedrazojuši ceļu. /../
Vai mūsu valsts spēj pateikt, ka rūpēsies par uzņēmējiem, kas ik gadu apgroza aptuveni 420 000 eiro kā mūsu saimniecība? Un viņu ir daudz! Vai šūšanas darbnīca vai manikīra salons tādu naudu ienes? Mēs ražojām lielu naudu, bet nebija sajūtas, ka esam tie, kas veido asinsriti.
Kādam šķita, ka kaut kas visu laiku ir jākrāmē saimnieka mugursomā – jāraksta atkal jauni žurnāli, jāievēro jaunas prasības…
Mēs, būdami jauni cilvēki, noslēdzām aizdevuma līgumu ar “Altum”. Nebijām tik gudri, lai saprastu, ka vispirms norēķināmies par aizdevuma procentiem un, kad tie nomaksāti, sākas norēķināšanās par pamatsummu. Ja nonāc problēmās, ar kredītu 500 000 eiro esi samaksājis procentus, bet pamatsumma nemaz nav sarukusi. Tas ir mūsu gadījums. Nežēlīgi. “Altum” ir valsts finanšu attīstības institūcija. Man ir vilšanās par valsti.
“Vītoliņu” saimniecībai vairākus gadus bija vislielākais izslaukums valstī. Stabili turējāties starp visražīgāko ganāmpulku saimniekiem ar ļoti augstas kvalitātes pienu.
Tā bija. Iesaku visiem saimniekiem ņemt rokās kalkulatoru un atbildīgi rēķināt, cik tad liela ir peļņa. Kad piena lopkopjiem vaicā par peļņu, viņi galvenokārt smaida un klusē. Kalkulatoru rokās viņi parasti neņem. Arī tie, kuri teic, ka audzē graudus un baro savu lopbarību gotiņām. Pag, pag! Graudu audzēšana ir viena nozare, piena ražošana ir cita nozare. Ja graudu audzēšanas peļņu iegulda piena nozarē, tad nerunā par peļņu piena nozarē.
Mūsu gadījumā sapratām, ka graudu cenas kāpj debesīs, mums pašiem graudu nav, un tā ir baisā nežēlība. Sapratām, ka par graudu audzētājiem nekļūsim. Kalkulators ir nežēlīgs.
Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai noslēgtu parādu atmaksas procesu? Vai pēc parādu atdošanas darbosieties lauksaimniecībā?
Par parādiem būsim norēķinājušies pēc aptuveni viena gada. Tas, ko varam stāstīt, ir ļoti nežēlīgi, tomēr tajā visā ir zelta vērtība – cilvēks. Mūsu izvēle ir audzināt bērnus, tomēr nereti esam egocentriskāki, mums ir citi mērķi, kuriem sevi veltām. Un tāda ir sabiedrība. Vēlēšanu rezultātos redzam, ka lauku cilvēku būs aizvien mazāk.
Mums bija seši darbinieki. Mēs rūpējāmies, lai šo sešu cilvēku ģimenēm būtu naudas ienākumi. Gada laikā ražojām pusmiljonu eiro apgrozāmos līdzekļus, ar kuriem dalījāmies. Mēs vairs neražosim šo naudu.
Valstī ir par vienu uzņēmēju mazāk.
Pērn pandēmijas laikā dēls Jēkabs sāka mācības pirmajā klasē. Visa mācību gada laikā skolā viņš bija deviņas dienas un devītajā dienā saņēma liecību. Man uz rokām tobrīd bija bēbis, pašai veselības problēmas un vēl jāatrod laiks, kā pirmklasniekam palīdzēt apgūt zināšanas. Vai man bija izvēle – neskolot bērnus, bet slaukt govis?
Mēs ar nomas zemi pavisam apsaimniekojam 100 ha zemes. Patlaban daļu no zemes un meža pārdodam, lai izpildītu bankas saistības. Lai paliek kaut māja, bet nebūsim atkarīgi no aizdevējiem.
Pieņemsim, ka piena cena turpinās būtiski kāpt. Vai “Vītoliņos” nākotnē varētu ražot šo produktu?
Piena iepirkuma cenai nav nozīmes. Svarīga ir peļņa, ražošanas izmaksas. Piena ražotājiem ir jāatbild uz jautājumu – vai viņi darbojas ar peļņu? Iespējams, saimniecību glābj subsīdijas.
Patlaban arī redzam piena pārstrādes nozares attieksmi – ja viņiem valsts neiedos daudzus miljonus, beigas būs klāt! Cik gadu Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi darbojušies ar peļņu un nez kāpēc nav izveidojuši drošības spilvenu? Miljonāru sarakstos ir piena pārstrādes uzņēmumu esošie un bijušie saimnieki.
Apbrīnojami, ka tam, kurš patiesībā slauc govis, īsti nepajautājam. Viņi ir tik ļoti darba cilvēki, ka nealkst būt uz žurnālu vākiem, laikrakstu slejās vai uz tālrāžu ekrāniem. Ikviens lauku cilvēks ir mūsu maize. Ja nebūtu, kas ar zemi, sēj graudus un ved sūdu ķerras, slauc pienu, tad veikalu plauktos nebūtu izvēles. Un pārstrādes uzņēmumiem nebūtu darba.
Vai, sākot no jauna, būtu cits skats uz nozari?
Piena nozarē pelnoši ir ļoti intensīvi strādājoši saimnieki, tomēr viņi nav ieguldījuši jaunas fermas būvniecībā, modernizācijā. Tas ir iemesls, kāpēc mēs pārtraucām ražot pienu.
Process apstājās tāpēc, ka visu laiku ir jāuztur kaut kāds investīciju līmenis.
Ir vajadzīgs traktors, mikseris, šis un tas, skrien, skrien un skrien… Rezultātā visi aprites cikla dalībnieki ir paēduši. Proti, graudu audzētājs, pārstrādes uzņēmums, firma, kas ražo minerālpiedevas un dažādus citus produktus.
Un tad rodas jautājums – lielākā daļa darbinieku šajos uzņēmumos strādā noteiktu daudzumu darba stundu, pulksten piecos vakarā dodas mājup. Viņiem ir atvaļinājumi, šie cilvēki dzīvo pavisam citā ritmā salīdzinājumā ar piena ražotāju, kas darbojas vairāk un pretī nesaņem adekvātu darba samaksu. Tu visiem esi palīdzējis dzīvot labklājībā, tomēr tava labklājība ir apspiesta, ja tā var teikt.
Mūsu ģimene no piena biznesa pārdošanas noteikti ir ieguvēja.
Es patlaban daru mammas darbu, un bērniem ir kāds, kurš palīdz apgūt iemaņas, kas viņiem būs vajadzīgas, sasniedzot 18 gadu vecumu. Kopīga maltīšu gatavošana, saimniekošana, došanās pie dzīvniekiem – visam viņiem ir vairāk laika.
Ievirze uz lauksaimniecību bērniem noteikti ir lielāka, nekā ja mēs mēģinātu kaut ko pierādīt. Es vēlos savus bērnus audzināt iespējami labāk. Esmu ieguldījusi savas zināšanas arī citos, ne tikai savos bērnos.
Mēs esam paēduši, esam salikuši pagrabā produktu rezerves. Patlaban mums ir viena slaucamā gotiņa. Barojam teļu ar pienu. Ir sava gaļa. Mēs sevi nodrošinām.
