Kalējs Bambis III: bez mīlestības tik smagu darbu nemaz nevar ilgi strādāt 3
Kaspars Bambis ir jau kalējs trešajā paaudzē. Vectēvs bija kalējs Rīgas krāsaino lējumu rūpnīcā un darbojās Tautas lietišķās mākslas studijā. Reiz kāds dzelzī kalts svečturis nonāca pat Maskavā Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādē. Tēvs viens no pirmajiem ieguva kalēja meistara titulu atjaunotajā Amatniecības kamerā un strādāja Oskara Kalpaka Rīgas daiļamatu pamatskolā par pasniedzēju. No abiem vecajiem Bambjiem aroda noslēpumus pārņēmis jaunākais Bambis – Kaspars.
Kad Kaspars pabeidza Daiļamata pamatskolu, tēvs, nenovēlēdams dēlam maizi ar tik cietu garozu, aizsūtīja puisi mācīties uz jūrskolu. Kaspars cietās, cietās, pat izbrauca pusgadu jūrā, redzēja Brazīliju, Argentīnu, Indonēziju un… divus mēnešus pirms mācību beigām no skolas aizgāja.
“Jūrnieka darbam ir sena vikingu maģija, tas ievelk kā magnēts. Tev ir viss gatavs – ēdiens, dzēriens, jumts virs galvas, nauda tikšķ uz rēķina. Izceļo pasauli, izkāp krastā un atpūties… Tomēr es gribēju paveikt ko vairāk, sajusties lepns par labu darbu, ieraudzīt no citiem atzinīgus skatienus un līst vai no ādas ārā, lai nākamo darbu paveiktu vēl meistarīgāk,” tā par savu izvēli stāsta Kaspars.
Sākās praktiskais kalēja darbs kopā ar tēvu Osvaldu – vārti, margas, restes, rokturi, pakaramie, klabekļi, svečturi un kamīnu atribūti. Vectēvam bija Tautas daiļamata meistara, tēvam – Amatniecības kameras kalēja aroda meistara diploms, arī Kaspars Amatnieku kamerā kļuva par kalēja aroda meistaru. “Meistarstiķī izveidoju milzīgu metāla lustru, kas sastāvēja no 300 detaļām. Darba tapšanā pagāja divi mēneši. Lustra tagad atrodas pie drauga kādā lauku viesu mājā. Izbrīns un lepnums vecāku sejās par meistara nosaukuma saņemšanu man sagādāja patiesu gandarījumu,” stāsta Kaspars.
Uz savām kājām
Nu jau trīs gadus Kaspars strādā savā darbnīcā. Joprojām topā ir kamīna piederumi, karoga stiprinājumi un dārza grili. Kalumos pircējiem patīk metāla plastika – ziedi, lapas. Palīdz brīvdabas tirdziņi, kuros var parādīt savu preci, aprunāties ar klientiem un uzkrāt kontaktus. Amatniekiem īpaši noderīgi ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgi, kas ir plaši apmeklēti un ar savu īpašo, neatkārtojami tautisko noskaņu. Ne velti tos jau sāk saukt par otrajiem Dziesmu svētkiem!
“Kalēja meistarības apliecinājums ir dzelzs roze ar ziedlapiņām, kas gadatirgos stāv gandrīz katram kalējam uz galda. Vai roze ir apaļāka vai juteklīgāka, vai robustāka, to nosaka kalēja temperaments un meistarība. Lai rozi izveidotu, nepieciešami 25 instrumenti. Uzzīmēt to nav iespējams, tikai darot sajūt, kas sanāks,” stāsta Kaspars.
Tradicionāli kalēja prasme joprojām izpaužas dažādu instrumentu – nažu, cirvju, kaltu, slīmestu – izgatavošanā. Populāri ir vecie metāla ieroči, piemēram, latviešu vikinga stila zobeni, cirvji un dunči, kurus var eleganti novietot pie sienas, izmantot medībās un vajadzības gadījumā kādu burlaku no lauku mājas aizbaidīt. Interesanti darbi sanāk, izmantojot gatavu priekšmetu detaļas. Tā no veca gāzes balona un traktora ķēdes var izgatavot elegantu sienas lustru. Grils un dārza mēbeles, radiatori un čuguna krāsniņa – to visu var veidot metālmākslinieks, piešķirot lietai citu svaru. Tas ir meistara roku darbs, darināts ar mīlestību, jo bez mīlestības tik smagu darbu nemaz nevar ilgi strādāt.
“Produkts pie pircēja nonāk tikai pēc daudzu cilvēku saskaņotas darbības, biklums ir nevietā, kad runa ir par pārdošanu. Mēs, latvieši, esam pārāk kautrīgi un katrs par sevi. Citas tautas tā nedara un tirgojas veiksmīgāk. Ja sevi nepaslavēsi, vai kāds zinās, kas tu esi? Reiz mammīte veikalā pavēstīja, ka dēls ir labs kalējs. Izrādījās, ka pārdevējam ir draugs, kam labi kalēji ļoti vajadzīgi… Tā es tiku pie tradicionālo meža cirvju kalšanas pasūtījuma. Vai nav jauki mums citam citu pabalstīt, vismaz izrādīt interesi? Latviešu ir tik maz,” spriež Kaspars.
Meistarstiķis
Kaspars uzskata, ka kalēja arodam jāmainās līdzi laikam, jo daudzas funkcionālas lietas var padarīt par metāla dizaina priekšmetiem. Jaunākais Kaspara projekts ir savienot augstas klases amatniecību ar augstākās klases tehnoloģijām. “Ideju ir daudz. Piemēram, ir mode klēpja datorus novietot augstāk un pie tiem strādāt stāvus. Un tad telpā lieliski noder elegants, ar rokām kalts metāla statīvs. Oriģināla dizaina statīvu taisījām “Draugiem.lv” raidījuma vajadzībām. Pats interesantākais beidzamo gadu darbs ir grezna mikrofona statīva izgatavošana slavenajam latviešu mikrofonu ražotājam “JZ Microphones”, ar kuru startēju “NAMM” – Losandželosas lielākajā mūzikas tehnikas izstādē. Statīvam bija gan alumīnijā izlieta galva cilvēka maskas veidā, gan īpaša kāja. Lai darbu paveiktu, strādāja kalējs, dizainers, metāllējējs un vēl citi. Tik izsmalcinātas lietas kā vienā eksemplārā izgatavoti statīvi ar lietu metāla dekoru es piedāvāšu īpašos salonos, piemēram, Berlīnes ekskluzīvās radiotehnikas veikalā,” optimistiski spriež Kaspars.
Vērtējums
Latvijas Amatniecības kameras Kalēju brālības priekšsēdētāja biedrs Edmunds Peslaks: “Kasparu uzskatu par ļoti perspektīvu jaunās paaudzes kalēju. Viņa fundaments ir kopā ar rūdītiem ģimenes meistariem iegūtā pieredze, kas dod to dažādo knifu zināšanu, ko tik viegli parasti nemaz nevar iegūt. Tas balansējas ar teicamu kalēja meistarību un spēju veidot plastiskas, dekoratīvas formas – aizpildīt tā saucamo mākslas galu. Viņa meistarstiķis, noliekot meistara pārbaudījumus Kalēju brālībā, bija patiešām grandiozs, jo liela izmēra kompozīcija ar daudziem dekoratīviem elementiem prasa ne vien kalēja, bet arī inženiera zināšanas. Kaspars prot izmantot progresīvās metāla apstrādes tehnoloģijas un tomēr ar tām pārmēru neaizraujas, viņš sabalansē tehnoloģijas ar klasisko roku darbu. Viņa svaigā domāšana sirmajai kalēju mākslai rada pavisam citas nākotnes perspektīvas. Ar unikālu metālkalēja darbu piedalīties elitāras un tehnoloģiski izsmalcinātas skaņu aparatūras aksesuāru radīšanā ir revolucionārs risinājums.
