Kā beļģis Kaleijs sāka sapņot latviski, līdz kļuva par Kalēju. Pārsteidzošs dzīvesstāsts 26
Pagājušā gada beigās Rīgā ieradās ap 15 000 Tezē kopienas jauniešu no visas pasaules, lai ļautos sadraudzībai un kopīgām lūgšanām. Pasākumus apmeklēja arī kāds kungs labākajos gados, kura dzīvi pirms 20 gadiem uz visiem laikiem izmainīja kristīgā nometne Tezē ciematiņā Francijā. Viņu sauc Fransuā Kaleijs (François Calay).
Mēs iepazināmies “Draugos”. Mums ir kopīgi paziņas. Interesi radīja savdabīgais vārda un uzvārda salikums – Fransuā Kalējs (vēlāk noskaidrojās, ka šādi viņš pats latviskojis savu uzvārdu), arī latviešu valoda vēstulēs bija mazliet citāda. Varbūt kāds ārzemēs dzimis latviešu dzimtas pēctecis, kurš interesējas par Latviju un latviešiem? Liels bija pārsteigums, kad uzzināju, ka beļģa Fransuā ģimenei nav nekādas saistības ar Latviju, bet Kalējs latviski skan līdzīgi viņa oriģinālajam uzvārdam. Protams, mana interese iepazīt šo cilvēku auga augumā – no kurienes tik laba latviešu valoda? Un patiešām milzīgā, tas nav pārspīlēts, mīlestība uz Latviju.
Kas esi, Fransuā?
Viņš ir senas inteliģentas un radošas ģimenes atvase. Filozofs un dzīves pētnieks. Ceļotājs un piedzīvojumu meklētājs. Ļoti spēcīga un pretrunīga personība, kurā vīrišķība un cīnītāja gars apvienojas ar izteiktu jūtīgumu un emocionalitāti. Fransuā ir ārkārtīgi daudzpusīgs un talantīgs cilvēks – viņam ir divas augstākās izglītības – inženieris elektroniķis un mūziķis. Viņš runā franču, nīderlandiešu, angļu, vācu un latviešu valodā. Cilvēks, kuram, šķiet, viss pa spēkam.
— Es negribēju strādāt par inženieri, taču izglītība man deva pārliecību – ja nezinu, kā kaut ko izdarīt, varu dabūt informāciju un tad to paveikt. Piecpadsmit gadus restaurēju un tirgoju ekskluzīvus retro sporta automobiļus. Savus auto joprojām remontēju pats. Desmit gadus atjaunoju un tirgoju īpašumus. Piecpadsmit gadus laboju un tirgoju datorus. Savu lauku māju es jau uzreiz “redzēju” – zināju, ko no tās var izveidot, kāda tā izskatīsies. Ar mūziku esmu uz tu jau kopš bērnības, kad mācījos spēlēt klavieres un ērģeles. Vēl spēlēju kontrabasu un basģitāru. Kontrabasu apguvu pirms desmit gadiem, muzicēju kopā ar džeza grupām. Ik gadu ar prieku dodos uz Francijas pilsētu Leviganu, kur nedēļu kopā muzicē no visas Francijas sabraukuši domubiedri.
Viss sākās Tezē
1994. gada jūlija pirmo nedēļu Fransuā pavadīja Francijas pilsētas Tezē kristīgās kopienas nometnē. Kādā vakarā, pastaigājoties pa telšu pilsētiņu, viņš izdzirdēja mūzikas skaņas. Ap ugunskuru bija sapulcējušies ap divdesmit jauniešu un ģitāras pavadījumā dziedāja nepazīstamā, bet skaistā valodā.
— Mūzika bija tik forša. Pat nesaprotot vārdus, es sajutu dvēseles trīsas. Pievienojos viņu pulciņam. Viens puisis man vaicāja: “Tev patīk mūsu mūzika?” Teicu – tā ir tik skaista. Tad rīt mēs spēlēsim tikai tev. Tas bija īpaši – viņi patiešām dziedāja tikai man! Mani valdzina latviešu valodas skanējums, kas nāk no mutes, ne no kakla vai deguna. Īsie un garie burti – tas skan ritmiski, bet vienlaikus mīļi. Katru vakaru biju pie viņiem, sākām kopā spēlēt ģitāru. Divi cilvēki mani uzaicināja ciemos uz Latviju. Es teicu – protams! Un tad pavaicāju – kur tas ir? Un mēs kopīgi apskatījāmies Eiropas kartē.
Ilgais ceļš uz Latvijas laukiem
— Atgriezies Beļģijā, savas mazpilsētas stacijā interesējos, kā ar vilcienu varētu nokļūt Latvijā. Man vaicāja – kur tas ir? Tad devos uz Latvijas vēstniecību Briselē, kur man palīdzēja. Viena diena un divas naktis vilcienā, un jūlija beigās jau biju Latvijā. Draugi man parādīja Rīgu, Jūrmalu, Bausku, Kuldīgu, Siguldu un Turaidu. Latvija man tik ļoti iepatikās, ka, braucot atpakaļ uz Beļģiju, vilcienā raudāju kā bērns. Emocionāli man tik ļoti negribējās doties atpakaļ. Latvijas apciemojumi kļuva biežāki – braucu ar vilcienu, lidmašīnu, auto, motociklu. Vienā reizē ar draugiem bijām ciemos lauku mājās Kurzemē. Es baudīju visu – tas izskatījās tik mierīgi: daba, klusums, vienkārša dzīve. Un tad sapratu, ka gribu šeit dzīvot. Jūtu uzplūdā biju gatavs pirkt dzīvokli Rīgā un vasaras māju laukos. Taču man kā ārzemniekam bija lielas problēmas ar īpašuma iegādi. Turklāt Beļģijā man bija ģimene un mazi bērni, darbs… Tie bija sapņi, ilūzija. Lai sevi nesāpinātu, nedomātu par to, septiņus gadus nebraucu uz Latviju. Bet sapnis tik un tā palika. Pat naktīs dažkārt sapņoju latviešu valodā. Tūkstošgades sākumā atkal atlidoju uz Latviju. Sākās lēto aviobiļešu laiks, un katrus trīs mēnešus biju šeit. Draugi, ceļojumi un arvien stiprāka mīlestība pret Latviju. Taču dzīvē nekas nebija mainījies… Un atkal deviņus gadus neviena brauciena uz Latviju. Bet 2014. gadā atkal biju klāt. Bija mainījusies ne tikai mana dzīve – aizgāju pensijā, bērni katrs devušies savā dzīvē, bet arī situācija Latvijā. Un mans sapnis – koka māja Latvijas laukos – dabā bija tik tuvu kā nekad. Dažādu apstākļu dēļ mani interesēja Vidzeme. Kopā ar draugiem pēc sludinājumiem apskatījāmies ap desmit māju Alūksnes, Smiltenes, Rūjienas un Valmieras apkaimē. Un mana sapņa piepildījums atradās netālu no Valmieras. Jau iepriekš biju sev skaidri formulējis – mājām jābūt aptuveni 100 km no Rīgas, 20 km no lielākas attīstītas pilsētas ar labu infrastruktūru un kultūras dzīvi, gar tām jāved labam grants ceļam, ko ziemā tīra, un lai līdz mājām nav iekšā tālu jābrauc.
Tagad mana dzīve rit divās valstīs.
Strautiņi
Tā sauc Fransuā sapni. Skaists un latvisks nosaukums. Pie ieejas mājās Fransuā smukumam piestiprinājis šķūnītī atrasto veco norādi. Draugi sākumā bija visai skeptiski par vienkāršo laika zoba skarto koka namiņu, kur roka bija pieliekama it visur – sak, varēja jau atļauties nopirkt kaut ko labāku, bet Fransuā bija iedvesmots jau no paša sākuma. Ne pirmā ēka, kuru viņš atjaunos. Viņam patīk visu saplānot, rūpīgi izvērtēt par un pret. Tā arī šeit – katrs solis tika iepriekš pamatīgi pārdomāts. Gada laikā māja ir piedzīvojusi milzīgas pārvērtības, roka pamatīgi pielikta arī saimniecības ēkām. Turklāt viss ir secīgi iemūžināts – datorā saglabāts desmitiem mapīšu, kur skatāms tūkstošiem bilžu. No tām plūst tāda mīlestība, gandarījums un prieks par notiekošo! Sākumā draugi Fransuā palīdzēja piezvanīt un sarunāt dažādas lietas – sākot ar malkas sagādi un beidzot ar dīķa rakšanu, taču tagad viņš veiksmīgi pats tiek ar visu galā – i valoda jau krietni labāka, i darbu soli pa solim kļūst mazāk. Saimniekam nav ieceres lauku māju pārvērst par pili.
— Gribu dzīvot kā senos laikos – ar aku, tualeti laukā, ar krāsni. Lai es justos laimīgs un mierīgs, man ir vajadzīgs minimālisms. Man patīk nest no akas ūdeni. Un no šķūnīša malku, lai kurinātu krāsni un skatītos ugunī. Un man ir baļļa – bauda aukstā laikā sēdēt karstā ūdenī un lūkoties debesīs. Ir tik romantiski, kad naktī ej uz tualeti un vienīgā gaisma ir mēness un zvaigznes. Šeit es varu dzīvot dabā. Visa Beļģija ir kā liela pilsēta, arī lauki – visur ir cilvēki, auto, skaņas, pāri lido lidmašīnas. Te Vidzemē ap manām mājām ir klusums un neskarta daba. Esmu bijis trīsdesmit divās valstīs, bet tāda klusuma nekur nav. Man šeit patīk četri gadalaiki. Katram no tiem ir savs šarms. Patīk arī, kad ir auksts. Ainava man apkārt ir vienkārša un valdzinoša – horizontāls, horizontāls, tad pēkšņi vertikāls akcents. Tajā nav nekādas liekas informācijas, kas mani neinteresē. Katrs elements ir svarīgs, tie viens otru papildina – ceļš, lauki, mākoņi, koki. Kādas te var redzēt gaismas un krāsu spēles! Man ir tik daudz bilžu.
Te ir putni un dzīvnieki! Aiz guļamistabas loga man ir putnu barotava, daži mazi putniņi nāk klauvēt pie stikla, lai uzlieku barību. Pie mājas ir elektrības stabs ar stārķu ligzdu – tas ir fantastiski. Bija tik interesanti gaidīt, kad stārķi atlidos un vai atlidos. Internetā izlasīju visu par šiem skaistajiem putniem, par garo ceļu, ko viņi ik gadu veic no siltajām zemēm uz Latviju un atpakaļ. Apbrīnojami. Puika atlidoja pirmais, saveda kārtībā savas spalvas un tik mīļi kārtoja ligzdu – meta pār malu vecos zariņus un nesa jaunus. Tad atlidoja vairākas meitenes, kamēr bija atrasta īstā. Pēc tam visi kopā gaidījām mazuļus. Es varu sēdēt virtuvē pie loga ar tējas krūzi un skatīties, ko šie tur dara. Pagalmā nāk stirnas. Ir bijušas pat sešas septiņas. Vai tas nav lieliski?
Man tagad ir arī kaķis – Pupuss, kuru paņēmu te Latvijā no dzīvnieku glābējiem. Ļoti, ļoti īpašs dzīvnieciņš un draugs. Mēs jau divas reizes abi kopā ar mašīnu esam braukuši cauri Eiropai un gulējuši viesnīcā. Tagad es uz Beļģiju lidošu ar lidmašīnu, bet Pupuss paliks pie draugiem.
Arī vide ap Fransuā māju tiek veidota iespējami dabiska – rūpīgi apcirpta zāliena latvieša izpratnē te neredzēt – nopļauta tikai ceļa mala un izpļautas taciņas, bet pārējais lai zied kā pļava. Un zied arī – ar lupīnu vālītēm un pīpenēm. Pagājušajā pavasarī Fransuā īpašuma ainavā pēc viņa paša zīmēta plāna tika sastādīti simtiem kociņu – bērzi, priedes, egles. Cerams, ka augs griezdamies! Vietā, kur pirms daudziem gadu desmitiem bija dīķis, atkal ir gandrīz līdz malām pilna ūdenstilpne. Draugi saka – būs viņam pavasarī jābrauc uz Vecpiebalgu pēc ūdensrozēm.
Ļaudis un valoda
— Cilvēki Latvijā ir skaisti – gan sievietes, gan vīrieši. Sievietes vispār ir fantastiskas, tik sievišķīgas. Vairums cilvēku ir kopti un ar pašapziņu. Pirmajā attiecību līmenī latvieši šķiet auksti un piesardzīgi. Tas ir labi. Es arī esmu piesardzīgs. Kāpēc gan atvērties, ja nezini iemeslu. Bet tā nav vienaldzība. Ja būs vajadzīga palīdzība – to varēs saņemt. Taču otrajā attiecību līmenī, kad cilvēks atveras, ir iepazīstama tīra dvēsele un sirsnība. Man patīk tas, ka starp cilvēkiem valda cieņa, viens otru respektē. Latvieši ir ļoti atvērti un sirsnīgi pret mani. Man ir bijis viegli integrēties sabiedrībā, arī manos laukos. Mani ir pieņēmuši, man palīdz. Jā, varbūt kādam esmu eksotika, varbūt kādu interesē – cik man naudas. Bet tam nav nozīmes. Es jūtos komfortabli. Vecā kapitālisma zemēs valda daudz lielāks individuālisms, atsvešinātība un mantiskās attiecības. Latvieši strādā kā traki. Viņi ir stipri un drosmīgi. Bet man patīk, ka pēc darba viņi atrod laiku kultūras baudīšanai un dažādiem hobijiem. Tik daudzas dāmas glezno. Man kā mūziķim patīk tas, ka latvieši ir ļoti muzikāli, Latvijā ir aktīva mūzikas dzīve. Mūziķim šeit ir debesis. Es varu ar cilvēkiem kopā muzicēt, runāt par mūziku. Tā ir tik dažāda, tik neformāla. Es to baudu. Daudz apmeklēju dažādus koncertus, iepazīstu arvien jaunus mūziķus, dziedātājus un grupas. Man ir mazais sapnītis atrast Vidzemē kādu džeza vai latviešu šlāgermūzikas grupu, ar kuru kopā muzicēt. Šajā pusē tāpēc, lai nav tālu no mājām un var tikt uz mēģinājumiem.
Jau teicu, ka man patīk latviešu valoda. Tā ir ļoti skaista un muzikāla. Un loģiska, tāpēc nav grūti to mācīties. Sākumā ar latviešu draugiem runājām angliski. Es viņiem vaicāju, kā tas un tas skan latviski. Pierakstīju vienkāršākās frāzes. Vēlāk iegādājos angļu-latviešu sarunu vārdnīcu un pats izveidoju franču-latviešu. Sākumā bieži vien gan parastā sarunā, gan īpaši pa telefonu nācās lūgt, lai cilvēki runā lēnāk un precīzāk izsaka konkrētus vārdus. Tagad jau ir daudz vieglāk. Es visu laiku mācos, draugi saka – esot jūtama izaugsme.
Varu vien piebilst, ka Fransuā ir īsts kāpēcītis – kāpēc teici tā, kāpēc tāda forma – vai tas ir gramatiski pareizi, kā būtu labāk pateikt šo teikumu, lai tas atbilstu latviešu kultūrai, lai mani nepārprastu utt. Turklāt jautājumi tiek uzdoti sarunas laikā, un, nezaudējot domu, jācenšas viņam atbildēt. Ja viņš vaicā – tas viņam ir patiešām svarīgi. Fransuā nevēlas kļūdīties, viņš vēlas būt savējais arī šeit, kur ir viņa miera osta, viņa skaistais sapnis, viņa paradīzes stūrītis.
* Tezē kopiena (franču: Communauté de Taizé) ir ekumenisks kristiešu mūku ordenis Francijā, Burgundijas reģionā, Tezē ciemā. Tajā darbojas nedaudz vairāk kā 100 katoļu, protestantu un pareizticīgo baznīcām piederoši brāļi. Katru gadu Tezē ciematu apmeklē vairāk nekā 100 000 jauniešu no visas pasaules. Kopš 1978. gada katru gadu miju (parasti no 28. decembra līdz 1. janvārim) kādā no lielākajām Eiropas pilsētām kopienas brāļi kopā ar brīvprātīgajiem rīko jauniešu tikšanās. No Wikipedia.org.
