Monika Zīle: Pandēmijas klēpī bariem dzimst kaktu medicīnas akadēmiķi un gēnu inženieri 34
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Mēs esam nepateikto vārdu pavēlnieki un izsprukušo kalpi.” Vinstons Čērčils
Vēl nesen biju pārliecināta – sociālajos tīklos lasītais viena agresīva vakcinācijas pretinieka viedoklis, ka “no šīm potēm rādījušies insulti un tromboni”, paliks murgojumu un visa iespējamā putrošanas spožākais paraugs. Nebūt ne!
Pandēmijas klēpī bariem dzimst kaktu medicīnas akadēmiķi un gēnu inženieri, kas skolas gados bastojuši gan bioloģijas, gan dzimtās valodas stundas, ko apstiprina tīmekļa vietnēs lasāmie viņu sacerējumi.
Šiem produktiem ir savs patērētāju loks, kurš ik dienas gaida jaunus vakcinācijas seku šausmu trillerus, un autori cenšas no visa spēka.
5G staru teorija sevi jau izsmēlusi, arī Bila Geitsa personiskā ieinteresētība ar potes čipu izsekot Latvijas sēņotājus ir vecs sviests, bet sātana līdzdalība vakcīnas radīšanā attiecīgo publiku īpaši nesatrauc, tādēļ fantāzijas motoram nepieciešama jauna degviela.
Pirms dažām dienām bijis ieraksts – pati gan lasījusi neesmu –, ka no šīs pretkovida potes varot… palikt stāvoklī.
Ir taisnība, ka nelaimes staigā baros.
Šovasar pandēmijai pievienojusies krīzes situācija uz Lietuvas un Latvijas robežas ar Baltkrieviju. Kaut arī nav šaubu, ka šurp laužas nevis reālus dzīvības apdraudējumus pieredzējuši droša patvēruma meklētāji, bet labi izplānota hibrīdkara zaldāti, dažas sabiedriskas organizācijas Latvijā uzskata: līdz mūsu robežai atvestie, lai cik simti vai tūkstoši, jāsagaida ar sālsmaizi.
Visaktīvāk šo viedokli pārstāv sabiedriskās politikas centrs “Providus” un tā direktore Iveta Kažoka. Kopā ar vairākiem domubiedriem viņa parakstījusi Valsts prezidentam un valdības vadītājam adresētu vēstuli, kurā pieprasa izbeigt “dehumanizēto attieksmi” pret robežas šturmētājiem, apelējot pie dažādiem starptautiskiem līgumiem patvēruma meklētāju jautājumā.
Tādām vēstulēm ir sava forma, kas diktē lietišķību, liedz emocionālas atkāpes un izvērstus viedokļa pamatojumus.
Mūsdienās šim nolūkam kalpo sociālie tīkli, un 16. augustā Kažokas kundze tur spilgti izpaudās spontāni aizsāktajā diskusijā par situāciju uz robežas, pie vienām sāpēm sagrozīdama ne tik senu vēsturi.
Attaisnojot viltus bēgļu tiekšanos pēc Rietumos sasniegtās labklājības, eksperte un vadošā pētniece, kas specializējas labas pārvaldības un sabiedrības līdzdalības jautājumos Latvijā un Eiropas Savienībā, izsakās slaidi un bez minstināšanās: “Kādēļ padomju laikos tik daudz latviešu devās uz tālām valstīm, nevis pieteicās patvērumam ģeogrāfiski tuvākajās formālajās demokrātijās? Disidenti taču TEORĒTISKI varēja pieteikt patvērumu Čehoslovākijā, Polijā, bet nē, Vācija, pat ASV, Kanāda…”
Tas jālasa uzmanīgi un vairākos piegājienos. Jo šis nu reiz ir gadījums, kad divos teikumos pieļauts maksimums vēstures sagrozījumu.
No “Providus” vadošās pētnieces pauduma izriet – pieprasīt politisko patvērumu padomju laikos bija tikpat kā uz Šauļu tirgu aizbraukt, un bez problēmām “daudz latviešu devās uz tālām valstīm”.
Taktiskākie I. Kažokas teksta komentētāji norādīja, ka vēlme pārcelties uz kādu rietumvalsti padomju laikos beidzās ar palātu psihiatriskajā slimnīcā, cietuma kamerā un dažādām represijām.
Sliktāk audzinātie apšaubīja pētnieces prāta spējas un atļāvās mājienus, ka “vīns mēdz būt viltīgs”.
Debašu gaitā “Providus” direktore gan mēģināja saslaucīt daļu izlietā ūdens – domājusi daudzos latviešus, kuri pameta valsti kara beigās, – tomēr palika nejaukas aizdomas, ka te lasāmos “argumentus” Kažokas kundze nekautrējas izmantot plašākās auditorijās, līdzdarbojoties savas domnīcas starptautiskajos projektos.
