Ar rokām simtkārt slīpētas 0
Inita pati rotas reti kad nēsājot, taču viņai ļoti patīk tās radīt un izdaiļot citus. – Gan koku, gan dzintaru slīpēju ar rokām, nevis ar slīpmašīnu. Koka rotai kopējais process aizņem vismaz divas nedēļas. It kā ilgi, taču piekrītu mākslinieka Ginta Strēļa teiktajam, ka, strādājot ar mehāniskajām ierīcēm, viss sanāk skaisti, bet ar roku darbu rotā tiek iepūsta dvēsele.
Meistare iecienījusi t.s. zeltīšanu, ko parasti izmanto interjera dizainā. Koka krēsla fragmentus noslīpē, tad pārklāj ar ļoti plānām zelta folijas loksnītēm (tās var nopirkt mākslinieku piederumu veikalos), kā arī ar laku (izmanto ļoti noturīgu, kas domāta jahtu korpusa aizsardzībai) un nožāvē. Šo procesu atkārto vismaz četras reizes, lai zeltījums un laka piepildītu koka gropītes jeb šķiedras. Ik pēc pāris kārtām kulonu rūpīgi nopulē ar 200. frakcijas smilšpapīru.
Kaklarotas elementus saver uz plānām ādas aukliņām (tās iegādājas mākslas un rokdarbu piederumu veikalā) vai iestrādā tīklojumā, ko ada no nerūsējoša tērauda stieplītēm. – To daru ar speciālu rīku, nevis adāmadatām. Kaut gan adījums vizuāli līdzinās mežģīņrakstam, rindas turp un atpakaļ adu labiski, vienu valdziņu pavelkot garāku, otru atstājot īsāku. Tas rada šo mežģīņraksta efektu.
Metāla stiepļu tunelītī dažviet ieliek akmentiņu vai dzintara gabaliņu.
Dzintara renesanse
Viņas darbistabā uz plaukta stāv trauks ar neapstrādātiem dažādu izmēru dzintara gabaliem, kas tiks iekomponēti rotā. – Padomju laikā dzintara kreļļu, gredzenu un auskaru dizains bija diezgan vienmuļš, rotas bija līdzīgas cita citai, tāpēc nebija pārāk lielas intereses par tām, – spriež dizainere un turpinot saka, ka patlaban attieksme pret saules akmeni mainījusies gan Latvijā, gan pasaulē. – Ārvalstīs piedzīvo nevis dzintara renesansi, bet, manuprāt, tikai sāk iepazīt šo akmeni. Koraļļi un pērles apnikušas, tāpēc pamanījuši arī citus materiālus. Latvijā interese par dzintaru pēc ilgāka laika pieaug līdz ar latviešu tautas pašapziņu. Iepriekš jaunieši un arī mana, četrdesmitgadnieku, paaudze, dzintara rotas nenēsāja un uzskatīja tās par nevērtīgākām, turpretī tagad parasti izsaucas – o, dzintars!
Dizainere stāsta, ka saskarsme ar dzintaru ir patīkama, gan strādājot ar to, gan nēsājot rotas no saules akmens. Līdzīga sajūta, kā, svētdienas rītā baudot mammas vārītu kakao, pārņem miers un harmonija.
Taču dzintars ir trausls materiāls. Iestrādājot starp koka vai ādas elementiem, kā Initas darinātajās rotās, vēl nav tik traki, bet, ja dzintara kulons vai krelles nokrīt zemē, var tikt izsists robs vai rasties plaisas. Tāpēc ar rotaslietām jāapietas saudzīgi. Tikai no dzintara gabaliņiem savērtas krelles ieteicams glabāt auduma maisiņā vai kastītē atsevišķi no citām rotaslietām. Pēc intensīvas nēsāšanas dzintaru nopulē ar kokvilnas drāniņu vai nomazgā siltā ziepjūdenī, noskalo un nosusina, tad akmens uzmirdzēs.
