Sporta dejas prioritāri augstāk par futbolu, kamanu suņu sports – priekšā riteņbraukšanai 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) jau oktobrī bija iecerējusi nākt klajā ar prioritāro sporta veidu sarakstu, šajā procesā vēl priekšā daudz darba un diskusiju. Jo noteikt, kas tad ir svarīgāks par otru, izrādās, ir grūtāk, nekā sākotnēji varēja domāt.
Daudz ačgārnību
Pie prioritāro sporta veidu noteikšanas strādā IZM darba grupa 18 cilvēku sastāvā, un tajā ietilpst gan dažādu sporta federāciju un organizāciju, gan vairāku ministriju pārstāvji. Pēc noteiktiem kritērijiem izveidots prioritāro sporta veidu saraksts, kas raisījis daudz jautājumu un neizpratnes, jo, piemēram, sporta dejas ir augstāk par futbolu, kamanu suņu sports – priekšā riteņbraukšanai, bet renes sporta veidi, kas dod visvairāk medaļu augstākās raudzes sacensībās, grozās ap trešo ceturto desmitu.
Tā gan ir tikai darba versija, kuru nav plānots apstiprināt. Šobrīd pasūtīts pētījums, kas sniegs ārējo vērtējumu un ieteiks uzlabojumus.
“Latvijas Avīze” aptaujāja darba grupā ietilpstošos speciālistus, lai saprastu, kāpēc šobrīd tabula izskatās tik neloģiska un ko darīt lietas labā.
“Līdzšinējās darba versijas parādīja īsto lietas būtību, ka nav tik vienkārši, sak, noteiksim karali, vicekarali un vēl divus klāt. Neesmu par to, ka jāatbalsta simt sporta veidi, bet arī ne pieci, seši. Jārīkojas ļoti izsvērti, jo tas, kas ir masveidīgs, piemēram, futbols, ne vienmēr nes rezultātus, bet tas, kas nav masveidīgs, piemēram, biatlons, ir svarīgs iedzīvotājiem, tautai. Jāatrod diferencēta pieeja,” saka Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomes vadītāja Diāna Zaļupe.
Viņasprāt, sākotnēji izvēlētā pieeja bijusi aplama – darba grupā ierēdņu ir vairāk nekā sporta jomas profesionāļu, turklāt Latvijas Olimpiskā komiteja un Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP), kas bija deleģējusi savus cilvēkus, nav izrādījušas lielu aktivitāti. “Ačgārnību ir ļoti daudz. Ja nespriež cilvēki, kam ir saprašana par konkrēto jomu, nekas labs nevar sanākt,” domā Zaļupe.
“Es esmu viena no retajiem, kas runā – lielākā daļa ir klusējošie, uzklausa un tālāk kustības atpakaļ neseko. Sporta sabiedrībai vajadzēja nākt ar priekšlikumiem un tad par to politiski diskutēt, bet pašlaik ir otrādi – vispirms politiskie uzstādījumi no augšas. Ierēdnieciskie lēmumi, kas neko labu nesola. Šis process mani pilnībā neapmierina.”
Prioritātes iezīmējas esošajā sistēmā
LSFP gan de facto nevar būt organizācija, kas aizstāvēs prioritāšu noteikšanu, jo tā apvieno visas 94 Latvijā atzītās federācijas. Ģenerālsekretārs Artūrs Balodis-Rozītis teic, ka viņi ir viena no organizācijām, kas sadala valsts naudu federācijām, vadoties pēc noteiktiem kritērijiem, kas iezīmē esošās prioritātes: “Vērtējam sasniegumus, masveidību, cik un kādas sacensības tiek rīkotas, cik sacensībās ārvalstīs piedalās, kādus tālākizglītības kursus organizē un tā tālāk. Tur iezīmējas prioritātes – lauvas tiesa ir basketbolam, vieglatlētikai un citām lielajām federācijām, pārējās pakāpeniski sarindojas. Iespējams, prioritātes var atrast jau esošajā sistēmā.”
Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Sandis Riekstiņš gan aizstāv sporta jomas revīzijas veikšanas nepieciešamību, bet prioritāšu noteikšanā līdz šim problēmas sagādājusi datu ticamība, proti, federāciju uzrādīto sportistu skaits.
To atzīst arī Latvijas Motosporta federācijas prezidents Mārtiņš Lazdovskis: “Lai varētu veidot tabulu, jābūt vienādai izpratnei par datiem attiecībā uz masveidību – kas ir tie cilvēki, ko uzskaitām pie konkrētā sporta veida vai disciplīnas, kas ar to nodarbojas. Vai tas, ka es brīvajā laikā piedalos tenisa mačā draugu lokā, nozīmē, ka kļūstu par tenisistu, vai, ja spēlēju entuziastu hokeja līgā, esmu hokejists? Uz šiem jautājumiem jāatbild. Federācijas dažādi interpretē šos rādītājus, tāpēc jābūt objektīvai, pārbaudāmai statistikai. Diemžēl pēc licencēm šobrīd nevadās.”
Vienā katlā
Balodis-Rozītis spriež, ka darba grupā izstrādātos kritērijus un to nozīmīgumu var mainīt, kā vien grib, pārliecinošu rezultātu būs grūti panākt. “Sporta veidi ir sarežģīti, nevar visus vērtēt pēc vienādiem kritērijiem un panākt objektīvu rādītāju. Redzam, ka šādā veidā dambrete un sporta dejas ir augšā. Tātad pēc šiem kritērijiem tie ir pelnījuši tur būt, pieņemam to, bet sporta sabiedrība nav gatava – kaut kas tur nav kārtībā.
Labi, taisām izņēmumus, bet, ja taisām izņēmumus, tad to var darīt jebkur. Sporta veidi ir ārkārtīgi dažādi, vienos rāmjos nevar ielikt – jādomā par blokiem, grupām, komandu sporta spēles jādala nost, individuālie, olimpiskie varbūt vēl atsevišķi. Jādala pa groziem un tas varētu būt kaut kāds risinājums.”
Diāna Zaļupe piekrīt, ka sporta veidi jāsagrupē, jo nevar visu samest vienā katlā – jānošķir federācijas olimpiskajās, neolimpiskajās, tehniskie sporta veidi, komandu sporta spēles: “Tehniskie sporta veidi ir dārgi un nekad nebūs masveidīgi vai pieejami, bet rezultāti var būt. Tad ir popularitāte – jārēķinās ar tiem, kas vairāk Latvijā populāri, jo tās ir tradīcijas, kas gadu gaitā iesakņojušās un kam jūtam līdzi.”
“Šobrīd veidojas muļķīgi, ka vērtējam masveidību un pieejamību, bet tie ir savstarpēji saistīti rādītāji – pieejamība rezultējas masveidībā, šobrīd tam ir 45 procenti no svara. Bet, ja masveidība nav objektīvi novērtēta, tas var acīmredzami iedot kroplumu sistēmā,” bilst Mārtiņš Lazdovskis.
Viņa skatījumā svarīgs rādītājs ir sacensību auditorija, translācijas televīzijā Latvijā un starptautiski. Ja mači translēti, piemēram, piecos kanālos, koeficients ir reiz divi, ja nevienā, tad dala ar divi, trīs un tamlīdzīgi.
“Tas ļautu uz dažādiem svaru kausiem uzlikt panākumu biatlonā, tenisā, vieglatlētikā ar panākumu specifiskā makšķerēšanas veidā, lidmodelismā vai citos mazāk pazīstamos sporta veidos. Pieliekam klāt objektīvu skaitli, cik cilvēku ar to nodarbojas, plus – cik sacensības Latvijā tiek organizētas un cik plaši ir pieejams. Jāskatās arī nākotnes perspektīva, kas varētu būt jauniešu panākumi,” atzīst Lazdovskis.
Ko valsts vēlas?
Sporta sabiedrība aicina valsti definēt, kas ir prioritāte sportā – augsti sasniegumi un medaļas vai masveidība, vesela sabiedrība, bērni un jaunieši. “Šobrīd sistēma tendēta uz rezultātu un no vienas puses ir pareiza,” spriež Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents Atis Strenga, kurš vienīgais no uzrunātajiem neietilpst IZM darba grupā.
Kamaniņas pēc saņemtā finansējuma apjoma šobrīd var uzskatīt par prioritāru sporta veidu, lai gan saprotamu iemeslu dēļ tas nevar pretendēt uz lielu masveidību un pieejamību, toties dod medaļas lielākajās sacensībās.
“Kaut ko vajadzētu mainīt, bet ir grūti – jo, uzsverot vienu, otra lieta tiek aizmirsta. Es nezinu, kā to izdarīt. Kritērijs – olimpiskās spēles – ir vienkāršāks, bet, kaut ko citu vērtējot, kļūst sarežģītāk,” plecus rausta Strenga.
“Tā ir liela politiska izšķiršanās. Skaidrs, ka vieglatlētika ir prioritārs sporta veids un jau šobrīd to apliecina finansējums sporta skolām, tāpat komandu spēles basketbols, futbols. Augstu sasniegumu sportā svarīgs ir rezultāts. Te ir jāizšķiras, jāskatās tradīcijas un kas sevi pierādījis. Ja vajadzīgas olimpiskās medaļas, mēs redzam, cik ir veidu un sportistu, uz ko varam cerēt. Neliekuļojot es domāju, ka kamanās vēl vismaz trijās olimpiskajās spēlēs būs sportisti, kas cīnās par medaļām. Atvedīs vai ne, grūti pateikt.”
“Ir laba iniciatīva, ka mēģinām kaut ko mainīt, bet jādefinē, ko īsti gribam. Šobrīd ir pa procentiem kaut kas salikts, bet ko nozīmē šī te prioritāte? Basketbols būs pirmajā vietā, hokejs – piektajā. Un? Cik saņems pirmie un cik – otrie? Vai par naudu runājam vai vēl kaut ko? Prioritāšu stāstā nav skaidrs, ko cenšamies panākt,” atzīst LSFP ģenerālsekretārs Balodis-Rozītis.
IZM Sporta departamenta direktors Edgars Severs norādījis, ka prioritāro sporta veidu noteikšana vismaz pagaidām nav sasaistīta ar finansiālo aspektu, proti, ka labākie tiks pie lielāka valsts budžeta pīrāga. Turklāt aiz strīpas palikušajiem tiek solīts saglabāt atbalstu.
Atņemot mazajiem, lielie bagāti nekļūs
“Latvijas Avīzes” aptaujātie speciālisti uzskata, ka prioritāšu noteikšana nedrīkst rezultēties ar finansējuma atņemšanu mazajām federācijām. Mārtiņš Lazdovskis: “Lai sporta sabiedrību galīgi nesašķeltu, būtu jāatstāj bāzes finansējums esošajā līmenī arī mazajām federācijām. Nedomāju, ka basketbols kļūs bagātāks, ja kērlingam, ušu vai sporta dejām iedos 20 tūkstošus mazāk. Tas ļautu attīstīt mazos sporta veidus un, ja būs kāds talants, mēģināt viņu virzīt tālāk. Lielajiem vajag meklēt papildu līdzekļus kaut kur citur. Ja prioritāro sporta veidu rezultāts būs, ka no 90 federācijām 80 nefinansēsim vispār, likvidēsim sporta skolas, tad tas izraisīs milzīgu neizpratni un pretestību – ar tik dažādi interpretējamiem rezultātiem.”
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas prorektors Jānis Žīdens uzsver, ka, nosakot prioritātes, pirmkārt, nedrīkst ciest bērnu un jauniešu sports, jo izskatītajos modeļos finansējums varētu atsaukties arī uz šo sadaļu.
“To kategoriski nedrīkst pieļaut, neskatoties uz to, vai bērns trenējas divas vai astoņas reizes nedēļā. Skaidrs, ka valstij ir zināms finansējuma apjoms, ko var veltīt sportam, un arī tas jānodala – bērni, jaunieši un pieaugušie, kur runa par izlašu nodrošinājumu. Man nepatīk vārds “prioritārie”, drīzāk gribētu runāt par nosacījumiem, ko darba grupa izveidotu un valdība pieņemtu.
Piemēram – sporta veidam atļaut organizēt starptautiskas sacensības ar valsts līdzfinansējumu reizi piecos gados. Ja tur ir pilnas tribīnes un tautsaimniecībā ienāk nauda, formula mainās – divas reizes piecos gados vai tamlīdzīgi. Tātad nevis mākslīgi nodalām, ka šie ir labie sporta veidi un šie – ne pārāk, bet izstrādājam formulu, vadoties no kopējā budžeta, – cik varam plānveidīgi organizēt starptautiskas sacensības, ko var atļauties izlasēm,” tā Jānis Žīdens.
Diāna Zaļupe nelolo lielas cerības, ka IZM pasūtītais pētījums par nepilniem desmit tūkstošiem eiro dos rezultātu: “Priecājos, ka uz gadu šis process atlikts, jo tie sporta veidi, kam nav rezultātu, lielu finansējumu nesaņem – ja galda hokejam ir divi trīs tūkstoši, mani tas īpaši neuztrauc. Savācot pa diviem trim tūkstošiem no 30–40 sporta veidiem, ko atsijāsim, basketbols vai vieglatlētika stipri bagātāki nekļūs.”
Sports un hobijs
Sandis Riekstiņš, Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs: “Lielākoties prasa – man būs vairāk vai mazāk pēc prioritāšu noteikšanas? Negribu to reducēt tikai uz naudu. Tas saistīts arī ar sporta būvēm. Vai mēs zinām, kas īsti sabūvēts, vajadzēja vai ne – tam nekad nav pievērsta uzmanība. Šobrīd arī tur ir pētījums, lai saprastu, kas ir kas.
Nav tā, ka sporta veidam numur viens iedosim divreiz vairāk naudas un viss. Visām federācijām statūtos ierakstīts, ka jāstrādā pie popularizēšanas. Ir jāgrib pašiem darīt. Vai izkaisām naudu 95 federācijām, no kurām puse vienkārši ir tāpēc, ka tas ir demokrātiski, vai arī koncentrējam līdzekļus?
Jebkuram būs iespēja ielēkt prioritārajā sarakstā. Pēc esošajiem kritērijiem lec ārā interesantas lietas, kaut varbūt objektīvas. Vai suņu pajūgi, zemledus makšķerēšana ir sports? Es teiktu, ka hobijs. Bet tādi ir, tāpēc jāatrod vidusceļš.”
Sporta veidu prioritātes rādītāji pēc kritērijiem (darba variants)*
1. Basketbols 94%
2. Volejbols 91%
3. Vieglatlētika 86%
4. Florbols 86%
5. Hokejs 79%
6. Dambrete 75%
7. Sporta dejas 74%
8. Vingrošana 71%
9. Peldēšana 69%
10. Brīvā cīņa 68%
13. Futbols
37. Bobslejs un skeletons
43. Kamaniņu sports
49. Biatlons
Kritēriji
Sasniegumi (30%)
Masveidība (30%)
Jauniešu dalība (20%)
Pieejamība (15%)
Vienlīdzība (5%)
* IZM darba grupa, vērtējot noteiktus parametrus, radījusi prioritāro sporta veidu sarakstu. Šo versiju nav plānots apstiprināt, jo process vēl turpinās.
