Evija Veide: Vai pircējam var ienākt prātā, ka grāmatnīcā viņš nopērk pirātisku izdevumu? 0
Intelektuālā īpašuma tēma uzmanības lokā nonāk ik pa brīdim – kā, piemēram, radio atskaņošana sabiedriskās telpās vai tracis ap mācību līdzekļu un palīglīdzekļu kopēšanu skolās.
Parasti autortiesību aizstāvji nonāk slikto policistu lomā, jo prasa naudu. Kaut kur fonā atskan arī autoru balsis, kuri mēģina skaidrot to, kas šķiet malts un pārmalts līdz apnikumam, – radītais darbs ir autora īpašums. Tāpat kā mājoklis, zeltlietas vai automašīna. Tikai autora tiesības nebeidzas ar mirkli, kad viņš dodas Mūžības ceļos. Vēl 70 gadus pēc autora nāves tiesību mantiniekiem ir iespēja saņemt atlīdzību par darba izmantošanu. Un tomēr, un tomēr…
Tas, ka ar savu radītu darbu jānopelna, šķiet, ir skaidrs, jo ik pa laikam izdevniecībā saņemam jautājumus: “Ja es uzrakstīšu to romānu, kāds būs mans honorārs?” Izdevējam taču it kā būtu jāvar atbildēt uz tik vienkāršu jautājumu. Bet nekā, jo, redz, tas saistīts ar tik daudzām un dažādām lietām, no kurām ne pati mazsvarīgākā – vai un cik daudz šai grāmatai būs pircēju? Tātad rakstīt romānu vai par gabaldarba likmi rakt grāvi – otrais tomēr ir drošāk.
Nākamā situācija. “Re, grāmata izdota pirms gadiem divdesmit. Autors nav no zināmajiem, bet grāmata laba, derētu nodrukāt vēlreiz… Kā nedrīkstat, kāpēc? Grāmata taču iznākusi? Pēc gadiem spriežot, autors jau miris.” Nē, nedrīkstam, ja nezinām, kam pieder mantiskās tiesības. Varbūt kādam novēlētas. Ja grāmata patiesi tā vērta, izdevējs sāk Šerloka Holmsa cienīgu izmeklēšanu – kas, kad, kam? Reizēm izdodas atrast negaidītus pavedienus, citreiz – visi ved strupceļā. Izdevēja risks. Ik pa laikam tiek spriests par darbiem, kuru autorība nav noskaidrota vai mantojuma tiesības nezināmas. No vienas puses – žēl par darba grimšanu aizmirstībā, taču izdevēja drosmi ik pa laikam piebremzē kāds gadījums, kad atrodas īpašnieks un konflikts garantēts.
Vai izdevējdarbībā valda visatļautība un nemitīgi autortiesību pārkāpumi? Nē. Patiešām vairs nav apjukušie deviņdesmitie, kad nezināšana mijās ar vēlmi ātri un labi nopelnīt. Pat nepiekrītot Latvijas Nacionālās bibliotēkas ziņai par tirāžu katastrofālo kritumu, jāatzīst, ka tirāžas latviešu valodā izdotām grāmatām ir pieticīgas – gan tulkotām, gan oriģinālizdevumiem. Ar atsevišķiem izņēmumiem bestselleru virzienā.
Ja parēķinām izdevīgumu starp peļņu un nelegāla izdevuma risku… tas vienkārši neatmaksājas. Pasaule tiešām ir kļuvusi maza – cerības, ka latviešu valodā izdots tulkojums nekad nesasauksies ar savu oriģinālu, ir ļoti niecīgas. Tā nu ir gadījies arī ar kādas ārzemju autores diviem pikantiem romāniem. Pērn izdoti Latvijā, taču nedz autorei, nedz viņas tiesību pārstāvjiem par to nav ne jausmas. Primitīvs pirātisks iznāciens. Saliekot lapu pret lapu, šaubu nav arī bez smalkām ekspertīzēm.
Kāda ir sabiedrības reakcija interneta komentāros? Var teikt – nekā neparasta, jo fakts, ka apzagta kāda ārzemniece, līdzjūtību neraisa. Nu un tad? Mums savu problēmu pietiek – lai viņi paši tiek galā. Nozares viedoklis (jo minētais izdevējs nav asociācijas biedrs) drīzāk norobežojošs, neizpratnes un izbrīna pilns. Nu, jā, sajūta ir tāda, ka acu priekšā kaķis zog no galda desu. Nejūtot par to nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Un to var saukt par laimīgu nejaušību, ka šis gadījums nenodarīja zaudējumus vēl kādam izdevējam, kurš pilnīgi legāli varēja pēdējo divu gadu laikā iegādāties minētās vācu autores konkrēto darbu tulkošanas un izdošanas tiesības. Tad grāmatnīcās būtu viens un tas pats teksts – tikai ar atšķirīgu autora vārdu, noformējumu un norādi par izdevēju. Vai grāmatas pircējam var ienākt prātā, ka grāmatnīcā (nevis kaut kādā zaglīgā interneta lapā) viņš var nopirkt pirātisku izdevumu? Droši vien ne. Un to arī nevar prasīt.
Vienu gan varu piebilst – izdevējs, kuram ir svarīga reputācija, akli neriskēs. Reputācija ir svarīga, ja grāmatizdošana nav mirkļa iegriba, bet ilgtermiņa nodarbošanās. Kāda ir reputācijas vērtība Latvijā? Būtu labi, ja ikviens, kurš paraksta kādu licences līgumu, būtu par to padomājis. Iepriekš.
