Anda Buševica: Kājām no Tērbatas 0
Eduards Veidenbaums gāja kājām, gan naudiņu taupīdams, gan laika garam atbilstošos izziņas ceļojumos: pēc pirmā gada Tērbatā Veidenbaums kopā ar studiju biedru Beldavu uzņemas ceļojumu no Tērbatas līdz Koknesei. Saglabājušies stāsti, kā, nesagaidījis zirgus pretim uz vilcienu, Veidenbaums uz tēva mājām Liepas pagasta “Kalāčos”, ar ceļmalas krogiem spēkodamies, gājis pat vairākas dienas. Vairākkārt kājām uz “Kalāčiem”, kur kopš 1958. gada atvērts dzejnieka memoriālais muzejs, ceļu veikuši igauņu literāti – pēdējoreiz, 2009. gadā, gājiena maršruts bija veltījums Veidenbauma laikabiedram, igauņu dzejniekam Kristjanam Jākam Petersonam. Šādā 19. gadsimtā apstādinātā ceļojumā, kad kājām iešana bija ierasta lieta, top arī Veidenbauma atdzejojumi, un tajā, ka Eduards Veidenbaums igauņiem vairs nav svešinieks, laba daļa nopelnu pienākas igauņu dzejniekam Margusam Konnulam jeb Contra. Pirms diviem gadiem Igaunijā iznāca Veidenbauma dzejas izlase, taču īstais piedzīvojums ir klausīties šos dzejoļus paša atdzejotāja dzīvā izpildījumā. Karstasinīgais igaunis Contra te lec kājās, te pāriet no igauņu uz latviešu valodu, te – lasījums pāriet dziedājumā.
Eduarda Veidenbauma 150. dzimšanas dienas svinēšana iesākās jau pavasarī, Muzeju naktī, arī Cēsu Vēstures un mākslas muzejs rekomendēja iet kājām – tika sarīkota īpaša orientēšanās “Veidenbaumam pa pēdām!” no dzimto māju vietas līdz pat atdusas vietai Liepas kapsētā, kur 1967. gadā atklāts no Staburaga šūnakmens atlūzas darinātais kapakmens.
Uz “Kalāčiem” ir vērts aizbraukt ne tikai maija pēdējā un oktobra pirmajā svētdienā, kad dzejniekam veltītos pasākumos tiek skaitītas viņa nāves un dzimšanas dienas – dzimis 1867. gada 3. oktobrī, miris 1892. gada 24. maijā. Doties uz Cēsu apkaimi vērts arī tāpēc, lai Veidenbaumu saprastu ne tikai pastkaršu aforismu darināšanai tik parocīgajās dzejas rindās, bet gan Latvijas vēstures, Veidenbaumu dzimtas un apkaimes vēstures kontekstā. Veidenbauma vectēvs bija viens no pirmajiem, kurš apkārtnē iepirka mājas. Šī dāvana nākamajām paaudzēm izrādījās arī par nastu. Eduards Veidenbaums sava spilgtā talanta dēļ, arī fiziski nespēcīgā auguma pēc, izvelk lielo lozi – studijas Tērbatā. Manā iztēlē viņš iemieso vairākās latviešu paaudzēs aizturētās zināšanu slāpes – savos 24 gados viņš zināja desmit valodas, skaidroja zemniekiem mehānikas pamatprincipus, sapņoja kļūt par juristu, tulkoja Horāciju, Šilleru, Heini. Taču arī brālim bija savi sapņi – Kārlis Veidenbaums bija savā laikā pat diezgan pazīstams dzejnieks, kopā ar netālu kaimiņos dzīvojošo krodzinieka dēlu, draugu, dzejnieku, kuplejistu un politiķi Edvardu Treimani-Zvārguli, kura jubileju atzīmējām pagājušajā gadā, Kārlis kopīgi uzsākt celt “Leukādijas” – māju dzejai, draugiem un sarunām. Acīmredzot “Kalāču” saimniecības vadīšana, nepieciešamība apmaksāt brāļa studijas Tērbatā tomēr prasīja pārāk daudz spēka un līdzekļu, Treimanis-Zvārgulis māju Raunas un Gaujas satekā uzceļ viens. Nav grūti iedomāties iemeslus konfliktam abu brāļu starpā, kur vienam jānes upuris, otrs savukārt ir finansiāli atkarīgs no otra. Taču tieši šai draudzībai un brālībai varam pateikties par faktu, ka Eduarda Veidenbauma dzeja, kas līdz tam bija izplatījusies tikai rokrakstā (Veidenbauma dzīves laikā tā arī netiek publicēts neviens viņa dzejolis!), sasniedz plašāku sabiedrību. Edvards Treimanis-Zvārgulis kļūst par Veidenbauma pirmo izdevēju, četrus gadus pēc dzejnieka nāves iznāk Treimaņa sastādītas Veidenbauma “Dzejas”, kam vēlāk pievienosies kopoti raksti.
Arī uz “Leukādijām” no “Kalāčiem” var aiziet kājām. Taču visgarāko skrējienu pretim Veidenbaumam jau pirms četriem gadiem plānot sāka igauņu dzejnieks Contra, kurš nolēmis oktobra beigās skriet maratonu no Eduarda Veidenbauma namiņa Tērbatā, cauri “Kalāčiem” līdz pat Koknesei. Viņš aicina skriet līdzi.
