Tirza oktobra beigās laivotājiem sagādāja vairākus pārsteigumus – gan ar zemo ūdens līmeni, gan agro ledu pie aizsprostiem. Foto – Zigmunds Bekmanis

Nākamajā dienā Arvīds un Oskars jau laivoja bez manis, jo citu darbu dēļ nevarēju ilgāk viņiem sastādīt kompāniju. No puišu sacītā nopratu, ka posms no Galgauskas baznīcas līdz Lejasciemam bijis krietni mežaināks, purvaināks nekā iepriekš un piecas reizes koku sanesumu dēļ nācies laivas vilkt malā. Turklāt atšķirībā no vakardienas laivotājus mērcējis arī smidzinošs lietus.

“Tirza ir interesanta, ļoti līkumaina, bet vislabāk braucama vasarā, kad ūdens līmenis lejtecē augstāks par 70 centimetriem,” rezumē Arvīds. “Es to ieteiktu tiem, kam patīk piedzīvojumi. Ar fizisku, garīgu rūdījumu un iemaņām, jo Tirza izsūc spēkus ne pa jokam. Pie ietekas Gaujā tā jau ir paplata ar smuku straumīti, stāviem krastiem – gluži simpātiska.”

Pieredzējušā ūdenstūrista acīs kāda skabarga tomēr iedūrusies. “Mazliet skumji no upes puses pie mājām redzēt izgāztuves. Daudzi laucinieki vēl nav pārvarējuši divkosību, ar sakopto pagalmu noslēpjot nevīžīgo sētmali.”