Pēcpusdienā mūs apturēja Galgauskas HES uzplūdinājums. Oskars, kurš airēja pirmais, kādā līkumā atkal atdūrās pret ledu, un šoreiz laivas vajadzēja vilkt diezgan stāvā kraujā – sen demontētā Gulbenes–Jaunpiebalgas šaursliežu dzelzceļa uzbērumā. Lai apietu spēkstacijas aizsprostu, laivas vilkām teju trīs kilometrus – pa dzelzceļa stigu, lielceļu, nesen apsētiem laukiem, klupdami, krizdami. “Nebiju rēķinājies, ka šajā braucienā nodarbošos ar fitnesu,” dienas beigās lakoniski komentēja Oskars.

Nogurums mudināja rast racionalizācijas priekšlikumu. Arvīds izvilka nazi, nogrieza kārklu vicu un tās žāklē iestiprināja laivas rokturi – tā bija krietni vieglāk vilkt nešļavu. Nonākot pie spēkstacijas slūžām, gaidīja kārtējais pārsteigums – upe bija vaļā. Acīmredzot aizsalis bijis vien ēnā esošais līkums. Bet ko nu vairs žēloties, ar steigu laivas jāstumj upē, jo tuvojās vakars. Pēdējie kilometri līdz nometnei jau pagāja mijkrēslī, cīnoties pa akmeņu krāvumiem pamestu dzirnavu apkaimē.