Pirmais pārsteigums – ledus 0
Pēc apmēram četriem noairētiem kilometriem parādās pirmās brīdinājuma zīmes – pakrastes meldrājā vižņo ledus. Upe pamazām kļūst platāka. Startā tā bija septiņus astoņus metrus plata, bet tagad sasniegusi jau divdesmit un vietām pat vairāk metru platumu. Tas arī saprotams, jo tuvojas mūsu pirmais pārbaudījums – Āža dzirnavu dambis, uz kura uzcelta mazā spēkstacija. Uzplūdinājumā straumes nav un pēdējo nakšu sals Vidzemē līdz pat mīnus 10 ⁰C ir pārvilcis tam plānu ledus spoguli. Sākumā ledus zem mūsu laivu ķīļiem viegli lūst, bet, tuvojoties aizsprostam, arvien grūtāk tikt uz priekšu, līdz pienāk brīdis, kad laiva uzslīd uz ledus un vairs nav vadāma, jo tas jau ir pāris centimetrus biezs. Arvīds kā pieredzējušākais no mums vēl mēģināja kapāties ar airiem, taču attālums līdz dambim bija pārāk liels un nācās padoties. Pa tikko izlauzto ūdens ceļu griežamies atpakaļ un meklējam vietu, kur izsisties krastā.
“Lai nu ko, bet to es nebiju paredzējis,” spiests atzīt Arvīds. Kaut gan kajaki ir samērā viegli, vairāk nekā kilometru tos velkot pa zemi, rokas tomēr nogurst. Turklāt ceļā līdz dambim mums jāpārvar ne tikai pļava, bet arī elektriskais gans un koka žogs ar augšpusē uzvilktām dzeloņdrātīm. Kad nu beidzot esam galā, ar baudu atkal sēžamies laivās, bet prieki ir īsi.
