Kajakos pa Tirzas upi, kad uzsnidzis pirmais sniegs 0
Saņemies un sāc!
Vasara ar daudzveidīgajām izklaidēm pagājusi, dažviet jau uzsnidzis pirmais sniegs. Ko nu darīt – Latvijā pusceļā starp rudeni un ziemu. Prātā ienāk traka ideja – pabraukt ar laivu pa upi. Izrādās, ceļabiedri ilgi nav jāmeklē. Arvīds Apfelbaums, aizrautīgs ūdenstūrists, kura kontā laivu braucieni gan pa Namībijas straujajām upēm, gan Lielo kanjonu (ASV), aicina līdzi atklāt Tirzas upi Gulbenes novadā.
Arvīds ir uzņēmējs, laivu nomas “Mežmalas laivas” vadītājs un, pirms piedāvā savus pakalpojumus atpūtai kādā upē, pats cenšas šo upi izpētīt. “Protams, ir atrodami apraksti par iepriekšējiem braucieniem un hidroloģisko stāvokli upē, taču pa īstam var balstīties tikai uz savu pieredzi, jo gadu gaitā situācija var būtiski mainīties. Tirzas upe vēl nav populāra ūdenstūristu aprindās. Gatavojoties šim braucienam, atradu vien skopas piezīmes, kas tapušas pirms deviņiem gadiem. No tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, procesi dabā nestāv uz vietas, tādēļ esmu gatavs, ka, iespējams, šur tur nāksies laivas vilkt pa sauszemi bebru aizsprostu dēļ,” teic Arvīds pirms sēšanās laivā.
Lai ekspedīcija noritētu gludi, jāizpilda vairāki mājas darbi. Arvīds ir apgādājies ar sīkām apvidus kartēm, izplānojis maršrutu, un vispirms pirmās nometnes vietā jānogādā viens no transporta līdzekļiem, ar kuru vakarā varēs atgriezties pēc pārējiem. Sākums pie Tirzas estrādes, noslēgums – Lejasciemā ap kilometru pirms Tirzas ietekas Gaujā. Divās dienās būs jānobrauc 32 kilometri pa līkumaino upi, tādēļ ceļa nogrieznis sadalīts uz pusēm. Vēl tikai ūdenstūristu tradicionālais rituāls – jāziedo kāda grādīgā dzēriena lāsīte upei, izlūdzoties tai labvēlību nezināmajā ceļā.
Kamēr mūsu brauciena trešais dalībnieks Oskars ar degvīna pudeli rokās dodas pie Tirzas, Arvīds sniedz man svarīgu informāciju, kā uzvesties vienvietīgā kajakā, ar kuru upē došos pirmo reizi. Laiva ir ērta un viegla, bet arī nestabila – strauji kustoties, var apgāzties vai piesmelties ar ūdeni, tādēļ jāsāk prātīgi, lai pierastu. Kajaka priekšgalā ir tīkls, zem kura novietot mantu maisu. Es spirinos pretī, ka man to nevajag, bet profesionālis ir nepielūdzams. Fotoaparāts, jostas soma, mašīnas atslēgas, mobilais telefons – viss jānoglabā ūdens necaurlaidīgajā maisā. Par šīs darbības lietderību vēlāk pārliecinos ar uzviju. Lai gan braucot ne reizi neapgāzos, tomēr airēšana notiek tuvu upes līmenim, ūdens no airiem ik pa laikam samērcē bikses un arī rokas līdz elkoņiem kļūst slapjas.
