Kaislīgais latvietis – Kaspars Pudniks 9
No 2. oktobra skatītājus visā Latvijā priecēs pazīstamā šova dalībnieka, mūziķa un producenta Kaspara Pudnika jaunā koncertpogramma ar nosaukumu “Latvietis – kaislīgais”, kurā skanēs arī Kaspara paša radīta mūzika un koncerta viesu sniegumā. Kaspars klausītājiem sola labu garastāvokli un aicina atklāt sevī latviešu kaislīgo dabu.
“Laikam jau esmu vienīgais latvietis, kurš muzicē kopā ar čigāniem,” smejot par sevi saka Kaspars, atklājot, ka viņa saiknei ar čigānu mūziku ir ilga pagātne. “Jau vairāk nekā desmit gadus uzturu draudzīgas attiecības ar kolektīvu “Sare Roma” Lietuvā un koncertēju kopā ar Lietuvas čigānu ansambli.” Tomēr plašāks sabiedrības loks Kasparu un viņa temperamentīgo dziedāšanu un muzicēšanu iepazina dziedošo brāļu Riču ansambļa sastāvā muzikālajā ģimeņu šovā “Dziedošās ģimenes”, bet pēcāk – ievērojamā skaitā koncertu, ko Riči vairākus gadus pēc šova sniedza jūsmojošu skatītāju pārpildītās zālēs.
“Kopā ar brāļu Riču ansambli trīs gadu laikā nospēlētas trīs koncertturnejas visā Latvijā, un pēc tik intensīvas koncertēšanas bija nepieciešama pauze, jo spēki bija izsmelti un radošā krātuve – iztukšota. Vēlējos mazliet sakārtot sevi un atpūsties, apmēram gadu tikpat kā nekur nekoncertēju. Vismaz trīs mēnešus tolaik dzīvoju Latgalē, savās lauku mājās pie ezera un strādāju vienkāršus lauku darbus. Smēlos spēkus no dabas,” stāsta Kaspars.
Pērn Kaspars atgriezies pie čigānu muzikālajiem draugiem Lietuvā, viņš atsaucās uz aicinājumu piedalīties mūziklā “Čigānu barons”, kas sniedza ievērojamu skaitu izrāžu Latvijā, Lietuvā un citviet Eiropā. “Sagadījās, ka tobrīd jau biju atpūties un brīvs. Kopumā šī projekta ietvaros divu gadu laikā, ieskaitot arī Latviju, sniedzām 150 koncertus. Projekts vēl turpinās, un nākamā gada sākumā tas tiks izrādīts Igaunijā un Polijā,” saka Kaspars un paredz, ka mūzikls atgriezīsies Latvijā.
“Manu interesi vienmēr raisījusi iespēja muzicēt ar izciliem mūziķiem, mācīties ko jaunu no viņiem un pilnveidot sevi. Pēc koncertturnejas Lietuvā ļoti vēlējos, lai šo projektu redzētu arī Latvijas skatītāji, tādēļ šī gada februārī un martā visā Latvijā tika sniegti 22 koncerti pārpildītās zālēs. Skatītāji mūsu priekšnesumu uztvēra ar milzīgu interesi un sajūsmu. Mūzikls veidots kā krāšņs priekšnesumu kopums – katras dziesmas un priekšnesuma laikā uz skatuves nepārtraukti viss mainās un zib. Ja cilvēki pēc koncerta ceļas kājās un iet prom dziedādami, tas jau runā pats par sevi.”
Kaspars stāsta, ka viņa veidotās jaunās koncertprogrammas “Latvietis – kaislīgais” nosaukums radies, iespaidojoties no viņa paša personības, jo viņā saplūdušas gan Latgales puses temperamentīgās saknes, gan atturīgo kurzemnieku asinis. “Ne velti man ir spēja spēlēt dažādu Austrumu tautu kaislīgo mūziku,” smejas Kaspars. “Esmu ļoti kaislīgs visās lietās, ko daru. Kaislība man nozīmē aizrautību, iedvesmu – dzirksteli.” Lai arī lielākā daļa latviešu par kaislīgiem netiekot uzskatīti, Kaspars ir pārliecināts, ka starp latviešiem ir pietiekami daudz krāšņu un aizraujošu personību, kuri “dzīvo ar kaisli sirdī”. “Kaislīgajam latvietim piemīt ļoti laba humora izjūta, viņš necieš netaisnību visās tās izpausmēs un ir tradicionālo vērtību piekritējs,” koncerta nosaukumu skaidro Kaspars. Viņš arī uzsver, ka ar šo apzīmējumu viņš vēloties iebilst pret plaši izplatīto stereotipu par pelēko latvieti. “Latvieši ir viena no inteliģentākajām un kultūrvēsturiski bagātākajām tautām visā pasaulē, un to nevajag aizmirst. Jā, kara laikā lielāko daļu latviešu inteliģences iznīcināja, tas ir atstājis negatīvu ietekmi uz tautas kopējo intelekta attīstību. Šodien ļoti trūkst sabiedrībā redzamu intelektuāļu, kuri vēlētos palīdzēt tautai tās ilgajā ceļā uz attīstību un labklājību. Lielākā daļa no man zināmiem inteliģences pārstāvjiem klusē par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem, bet atlikusī daļa ir pārdevusies un par naudu sludina citu tautu politiskās un ekonomiskās intereses. Manuprāt, kaislīgais latvietis aicina latviešu tautu mosties un sākt sevi apzināties. Saprast, kas viņi ir, kas ir viņu senči, no kurienes viņi nāk un uz kurieni dodas. Aicina celt pašapziņu un atcerēties par pašcieņu.”
Daudzi skatītāji līdz šim bieži dzirdējuši Kasparu dziedam, taču gaidāmajā koncertprogrammā skanēs arī viņa vijoļspēle. “Mūzikas vidusskolu es pabeidzu Jūrmalā, saku lielu paldies maniem skolotājiem: Arigo Štrālam, Inārai Brīnumai, Jānim un Pēterim Maļeckiem, Rihardam Dubram, Inārai Gailei, Aijai Rodei, Ojāram Kalniņam. Vijole ir mans turpinājums, un uz skatuves mēs esam viens vesels. Dažreiz īsti nav skaidrs, vai es spēlēju vijoli vai vijole spēlē mani. Tas ir kaut kas īpašs. Protams, ceļš uz skatuvi bija grūts – kā jau ikvienam, kurš nopietni nodarbojas ar mūziku, bija reizes, kad vēlējos visu pamest, taču vecāki mani pierunāja izturēt un pabeigt. Arī skolotāji vienmēr uzsvēra – Kaspar, ja pametīsi vijoļspēli, tas būs ļoti skumji, jo tava vieta ir uz skatuves.”
Kaspars stāsta, ka viņš muzicējis orķestrī, kā solists uzstājies arī ar klasiskās mūzikas repertuāru Francijā, Vācijā, Polijā, Somijā, Beļģijā, Čehijā, Zviedrijā. “Orķestra dzīve un klasiskā mūzika nebija tas, ko es vēlos spēlēt un darīt,” atzīst Kaspars. “Iznāca tā, ka dzīve mani iepazīstināja ar Austrumu tautu mūziku un es tajā iemīlējos. Man patīk šī mūzika, jo tajā es varu spēlēt pats savu mūziku, radīt uz skatuves tieši to, ko jūtu. Tas ir lieliski! Ikdienā pilnveidošanās notiek, koncertējot un iepazīstoties ar dažādiem vijolniekiem visā pasaulē. Klausoties, ko viņi spēlē un kā viņi spēlē. Savu vijoļspēles stilu Kaspars iemācījies pašmācības ceļā. “Klasiskajā skolā to nemāca. Dažreiz man nāk klāt un prasa – kā tu to spēlē? Un es atbildu – ar sirdi. Nošu man nav, viss ir galvā.”
Koncertos paredzēti arī septiņu Kaspara paša sacerētu dziesmu pirmatskaņojumi, vairākām no tām viņš ir arī teksta autors – dziesmas izskanēs gan paša autora, gan koncerta viesu izpildījumā. “Nevēlos atklāt visas, taču man mīļākās ir “Sargiet mīlu”, ko izpildīs Ravita Kreicberga”, un “Jauns rīts”, ko dziedāšu kopā ar Ravitu duetā.”
Kaspars uzskata, ka šodien uz skatuves ir ļoti daudz tukšu cilvēku, kuru vienīgā vēlme ir izrādīties. “Cilvēki, kuri dzied un pat nesaprot, par ko ir dziesma. Cilvēki, kuri nerunā ar savu klausītāju un neko tam nemāca. Māksliniekam uz skatuves ir intelektuāli jābagātina savs klausītājs, jāizglīto un jāceļ kultūras līmenis, klausītāja gaume. Koncerts ir garīgā barība. Un es vēlos, lai tas ir labs ēdiens, nevis ātrās uzkodas.”
