1
Vispirms – stabilitāti
Daudzas sievietes jaunībā atliek bērna radīšanu arī tāpēc, ka šķiet: vēl nav iegūts viss nodrošinātai dzīvei. Paulai meitiņa piedzima, kad viņa jau bija nosvinējusi četrdesmit. Šajā vecumā dažas vienaudzes stumj savu mazbērnu ratiņus. Pērn jaunākajai sievietei, kas pieteicās Latvijas vecmāmiņu skaistumkonkursam, bija 36 gadi. Paziņas sprieda: laikam Paula vēlas saglabāt izcilu figūru, tāpēc nav to atvašu. To viņa noliedz: ne jau karjeras vai figūras dēļ atlika bērna radīšanu, bet vēlmē pēc stabilitātes: “Paldies Dievam, man nekad nav bijis jāizšķiras – karjera vai bērni. Vēl jo vairāk tādēļ, ka esmu kristiete un neatbalstu abortu. Man vienmēr ir licies, ka bērns ir kaut kas īpašs, kaut kas pārpasaulīgs jau līdz ar pirmo viņa aizmetni sievietē. Un tā ir lielākā Dāvana, ko sieviete spēj saņemt. Es ticu, ka bērni izvēlas gan laiku, gan cilvēkus, kad un kurā ģimenē vai attiecībās piedzimt.
Laikā, kad lielākajai daļai sieviešu dzimst pirmie bērni, es galīgu nebiju tam gatava, lai gan tobrīd bija piepildītas attiecības un visi apstākļi, lai nebūtu šaubu – iegūta izglītība, labs, stabils darbs. Nē, negribējās iztrakoties. Gribējās vēl lielāku stabilitāti. Ieguvu otru augstāko izglītību, karjera attīstījās. Bet līdzcilvēki bija neizpratnē un baidīja, ka tā var visu nokavēt. Vai man kādreiz ir bijis bail nokavēt bērniņa radīšanu? Nē, jo vienmēr esmu uzskatījusi un joprojām uzskatu: ja tas ietilpst Dieva plānos, tad notiks.”
“Tu taču nevem, raksti atzinumu!”
“Ja sievietes iepriekš zinātu, ka bērns paņems viņu laiku 24 stundas diennaktī, tad droši vien pasaulē dzimtu mazāk cilvēku,” tā ir 23 gadus vecas māmiņas Zanes atklāsme. Pēc pāris gadiem pie bērna diktētā ritma pieradusi, viņa nākamo jau rūpīgi plānoja, vispirms aplēsdama, cik gadi vēl katrai vecmammai līdz pensijai jāstrādā, un secināja, ka cerībās uz vislabāko aukli tik ilgi nevar atļauties gaidīt. Pēc otrā bērna Zane nebūt ne vieglu sirdi izšķīrās pārtraukt ierēdnes karjeru prestižā valsts aģentūrā un kļūt par “pilna laika mammu”.
“Kad mammas gāja pensijā 55 gados, viņas varēja pieskatīt mazbērnus un jaunajām sievietēm bija vieglāk,” saka Inese Kalniņa, kam ir trīs bērni un veiksmīga juristes karjera. Viņas mamma, strādājot pilnu slodzi bērnudārzā, vēl otru slodzi bija uzņēmusies, auklējot mazbērnus, lai Inese ātri spētu atgriezties darbā. Juriste nedrīkst atpalikt no aktualitātēm, no nemitīgajām izmaiņām normatīvajos aktos. “Atgriezties darbā vēlējos arī tāpēc, ka, pirmo bērnu auklējot, izjutu sabiedrības trūkumu, nebija ar ko parunāties. Vīrs, strādājot trīs darba vietās, gāja prom septiņos un atgriezās desmitos vienpadsmitos vakarā.”
Pēc studiju biedreņu un paziņu pieredzes, Inese stāsta, ka daudzās darbavietās, pieņemot sievieti mammu, tiek strikti pateikts – tā ka lai nebūtu nekādu darbnespējas lapu, bērnam slimojot. Domājiet par to jau laikus! Un sievietes meklē aukles, lūdz radiniekus pieskatīt slimnieciņu. Ineses draudzene strādā starptautiskā auditorkompānijā un ir piedzīvojusi situāciju, kad, atrodoties slimnīcā pie bērna, priekšnieks nosūta viņai portatīvo datoru, lai strādā arī pie slimā gultas. Jo tu taču nevem, vemj bērns, tu vari rakstīt atzinumu!
