Ģimeni upurē karjeras vārdā 1
Aptaujājot sievietes par tematu “Jūsu izvēle jaunībā: karjera vai bērni?” , viena no sarunbiedrēm atzina, ka bērnu radījusi tikai savos vēlajos trīsdesmitajos ne jau tāpēc, ka vispirms vēlējusies uzrakstīt zinātņu doktores darbu, bet gan bažīdamās, ka nebūšot pietiekami laba māte.
“Bērni sievietei būs tad, ja viņa tos vēlēsies,” uzsvēra cita, kurai ir maģistres grāds, prestižs darbs bankā, divi bērni, taču atvaļinājumu viņa izmanto nevis vasarā, bet gan reizēs, kad bērni slimo. Jo konkurences dēļ nevar atļauties ņemt darbnespējas lapu.
Tātad – ko un kāpēc sieviete izvēlas iegūt jaunībā, un, ja apvieno gan ģimeni un bērnus, gan spožu karjeru, ko tomēr upurē?
“Uz mammu vaimanām neklausāmies”
Vecāki, saviem bērniem vislabāko vēlēdami, nekad nav skopojušies ar padomiem un ieteikumiem. “Jūs jau gadu esat nodzīvojuši laulībā un vēl nav bērnu! Žigli vien gādājiet!” tā 1943. gada janvārī vectēvs teicis manai mammai, un, kaut bija kara laiks, mans brālis ieradies pasaulē tā paša gada oktobrī. Jokojot saku, ka vectēva vēlējums (varbūt – programmējums?) izrādījies tik stiprs, ka divās nākamajās paaudzēs bērni netīši un arī tīši tika “ieprojektēti” vispirms un laulību gredzenus sievietes vilka pirkstos vēlāk.
Mūsdienās bērni uz vecāku labajiem padomiem attrauc: “Mammucīt, tagad ir citi laiki!” Tieši tā dara Lizete (29), kam ir dzīvesbiedrs un aizraujošs, labi atalgots darbs, daudz tikšanos ar interesantiem cilvēkiem, prezentācijas un ceļojumi. Jaunā sieviete atzīst, ka karjeras dēļ atlikusi pēcnācēju radīšanu uz tālāku nākotni. Uz jautājumu, vai domājusi, kad būtu īstais laiks tikt pie bērniem, viņa attrauc: “Nekad! Man vienmēr šķita – nāks īstais vīrietis, un tad būs arī bērni. Biju izsapņojusi, ka pie altāra došos 27 gadu vecumā, un tas piepildījās. Sakritība? Varbūt domu spēks!”
Lielākajai daļai Lizetes draudzeņu jau ir bērni, taču viņa spriež: “Mana karjera šobrīd ir tik aizraujošā posmā, ka, neskatoties uz abu mammu vaimanāšanu un tiešiem mājieniem, sak, ja gaidīšu ilgāk, būšu veca mamma, pēcnācēju radīšanu esmu atlikusi par pāris gadiem. Saprotu, ka padomju laiku domāšanu un priekšstatus ir grūti mainīt – vecāki par priekšrocību uzskatīja otro jaunības vilni, kas viņus pāršalca 35 gadu vecumā (bērni jau bija paaugušies un kļuvuši patstāvīgi un viņi varēja atkal dzīvi ieelpot pilnu krūti). Bet tas nav stāsts par mani. Es par visiem simt procentiem izbaudu un neko nenožēloju! Patīk, ka varu atļauties piektdienas vakarā iedzert vairāk, nekā pieklājas, svētdienās visu dienu pavadīt gultā, pirmdienas vakarā spontāni doties uz kino un braukt trakos atvaļinājumos, nedomājot par to, ka esmu kāda priekšā atbildīga. Es, protams, gribu bērnus un zinu, ka kādreiz būs jāpieaug un jāuzņemas vecāku loma, taču tas nebūs tuvākajā laikā.”
“Domāju, ka labākais laiks pirmā bērna radīšanai ir līdz 28 gadiem, bet neesmu pagaidām sastapusi vīrieti, uz kuru varētu paļauties kā uz labu tēvu” un “bērna man pagaidām nav veselības dēļ” – arī tā man teica divas 28 gadus vecas sievietes.
