Kaislības sit augstu vilni 0
Čehu autora Miloša Kratohvīla grāmata “Punktinieki” ir pirmais izdevums autora piecu darbu sērijā “Labo darbu vaininieki”, un izdevniecība sola, ka pavisam drīz latviešu valodā tiks izdota arī nākamā grāmata “Spocinieki”. Sērijas un, protams, šīs grāmatas centrā ir divu nešķiramu jaunākā pusaudžu vecuma draugu Mihala Součeka un Filipa Fialkas piedzīvojumi, kuros nereti ieved nevis neapdomība vai kāre izklaidēties, bet – tieši otrādi – apzināta vēlme izdarīt labu un pareizu darbu.
Prātula, ka neviens labs darbs nepaliek nesodīts, atklājas jau sērijas un konkrētās grāmatas nosaukumu saspēlē – kamēr sērijas nosaukums liecina par labo darbu centieniem, grāmatas nosaukumā ietverta šķietami negatīvā konotācija, jo vārda “punktinieki” pamatā ir Čehijas izglītības sistēmā lietotā piezīmju sistēma, kad nevēlama uzvedība skolēnu dienasgrāmatā tiek apzīmēta ar melnu punktiņu.
No vienas puses, jāatzīst, ka M. Kratohvīla darbs nepārsteidz ar īpašām novitātēm – divu draugu sadarbība, piedzīvojumu izgudrošana un nemitīga iekulšanās nepatikšanās sastopama vismaz katrā otrajā bērniem adresētajā grāmatā, turklāt beidzamajos gados aizvien uzstājīgāka kļūst konfrontācija ar pieaugušo pasauli, kuru pārstāv kā vecāki, tā mācībspēki un nejaušie garāmgājēji, aizvien biežāk liekot noprast, ka ne tuvu vienmēr lielāks gadu skaits ir sinonīms neapgāžamai autoritātei un nevainojamībai. Tā arī šajā darbā autoritāšu tornīši ceļas un jūk laukā brākšķēdami, ik uz soļa tiek atmaskoti visi iespējamie pieaugušie, kuriem kādā brīdī vienkārši nav bijusi taisnība, kuriem ļoti, ļoti nav bijusi taisnība vai arī kuri rīkojas pavisam citādi, nekā pieaugušajam cilvēkam teorētiski vajadzētu rīkoties konkrētā situācijā (“Tētis atšķirībā no mammas priecājas, kad es saņemu piezīmes. Ar tām viņš jau ir nopelnījis vezumu naudas! Pirmoreiz tas notika ar caurejas līdzekļa reklāmu.” (42. lpp.) Šur un tur vecāku un pedagogu pasaules atklāsmēs vīd ironija un sarkasms, kuru var pamanīt vai nepamanīt atkarībā no noskaņojuma, vēja virziena un, iespējams, arī lasītāja gadu skaita, tomēr neatkarīgi no rezultāta tas netraucē priecāties par tekstu. Ķidājot mūžīgi gudrākos un pārākos pieaugušos, īpaša uzmanība veltīta mātes māsai Marcelas tantei, pēc profesijas psihiatrei, un te nu, jāteic, autors ir izpaudies uz nebēdu – tik grotesks dvēseles ārsta tēls un viņa rīcības atainojums bērnu un pusaudžu literatūrā sen nav manīts, lai neteiktu, ka nekad. Tā vien šķiet, ka autoram ar kādu šādas profesijas pārstāvi savi īpaši rēķini bijuši kārtojami.
No otras puses, tieši abu pusaudžu savstarpējo attiecību tēlojumā ieskanas svaigākas notis, kas nemaz tik bieži līdzīga rakstura literatūrā cilātas netiek. Proti, tās skar draudzības jēdzienu, draudzības izpausmes un plašu emociju spektru, kas nenoliedzami nāk tām līdzi. Te vērojama teju visa iespējamā izjūtu gradācija – sajūsma par labāko draugu, bezierunu pieņemšana, mazvērtības un arī pārākuma sajūta, skaudība un augstsirdība, un vēl, un vēl… Netipiski šādai literatūrai – tiek izšķirta, akcentēta un (svarīgi!) akceptēta, un pa posmiem izdzīvota greizsirdība divu labāko draugu starpā, turklāt ne brīdī, kad tuvumā parādās simpātijas izraisoša meitene, bet gan kad attiecībās kā trešais iekļūst cits klasesbiedrs. Kaislības šajā brīdī sit augstu vilni – sākot no neticības, apvainošanās, trešā noniecināšanas, turpinot ar nepārdomātiem lēmumiem, sevis žēlošanu un vēlmi izraisīt atbildes reakciju (“Tas ir briesmīgi, ja gribi aizbēgt, lai kādam parādītu, cik ļoti viņam pietrūksi, bet nav uz kurieni! Es sevi žēloju arvien vairāk un vairāk, un daudz netrūka, lai sāktu raudāt.” (60. lpp.), līdz likumsakarīgai emociju pieņemšanai, izlīdzināšanai un situācijas atrisināšanai.
Šāda piedzīvojumu un emocionālās pasaules atklāsmju saspēle padara “Punktiniekus” par aizraujošu un, arī no pieaugušo augstumiem lūkojoties, vērtīgu lasāmvielu, kas priecē ar raitu izteiksmi arī latviešu valodā. Tikai viens jautājums tulkotājai – vai Filda ir Filipa Fialkas iesauka vai arī čehu valodā vārda pamazināmā forma, līdzīgi kā latviešiem Jānis kļūst par Janku vai Janci? Kamēr citas personvārdu izmaiņas un iesauku rašanās tekstā apspēlētas, pirmo reizi sastopoties ar Fildu, gluži neviļus rodas vēlme vismaz divreiz pāršķirstīt iepriekš lasīto, lai pārliecinātos, ka pēkšņi te nav pievienojies kāds trešais…
