Par ētiku. Liela daļa ētikas ir ietverta medības reglamentējošajos normatīvajos aktos. Daļa palikusi nerakstītu likumu kategorijā, to atstājot katra sevi cienoša mednieka ziņā. Nezinātāji bieži jauc divas atšķirīgas lietas, bet nav pieļaujami jaukt savvaļas sugu apsaimniekošanu ar mājdzīvnieku labturību. Ja kāds grib oponēt, tad lai sākotnēji iepazīstas ar savvaļas sugu fizioloģiju – nonāks pie secinājuma, ka pieaugusi mātīte vienmēr ir kopā ar mazuļiem. Mazuļi tiek padzīti malā pārošanās laikā un pavisam atraidīti īsi pirms nākamā metiena dzimšanas. No labturības viedokļa sanāk, ka mātītes praktiski nekad nedrīkstētu medīt. Tomēr populācijas uzturēšanas interesēs nepieciešams nodrošināt konkrētu vecuma un dzimumstruktūru katrai sugai individuālās proporcijās. Protams, nav pieļaujama (ētiska) medīšana dzemdību un mazuļu zīdīšanas/vadāšanas laikā līdz brīdim, kad jaunie spēj dzīvot patstāvīgi. Tieši tāpēc medību termiņi katrai sugai ir atšķirīgi. 126

Tātad medības pēc būtības ir vienas interešu grupas serviss visai sabiedrībai. Vēl vairāk – mednieki medību procesu nodrošina „no savas kabatas”. Kāpēc? Mednieki grib medīt, grib būt dabā, grib būt dabas sastāvdaļa. Šī griba ir paaudžu paaudzēs nodots mantojums gēnu līmenī un pie tā neviens nav vainīgs. Turklāt Latvijā mednieku ir tikai nepilni 2% no iedzīvotāju skaita un šim skaitam ir tendence samazināties. Attiecīgi nav racionāli celt zināšanu slieksni mednieku kandidātiem un nākas dot apliecību par zināšanām mehāniskajā līmenī, cerot, ka pieredze pieliks pārējo. Jo jaunizcepts mednieks nonāk starp pieredzes bagātākiem medniekiem, nevis klīst viens pats. Tomēr mednieks bez zināšanām, izpratnes, likumpaklausības un ētikas nav kārtīgs mednieks. Nejēga mednieks ir bēda pagastā, mežā un sabiedrībā.

Katrs, kurš būs ieskatījies medību likumdošanā, tūdaļ teiks – bet ir taču sugas, kuru medīšana atļauta visu gadu. Jā, tā ir, bet, pirmkārt, šāds regulējums ir kompromiss starp konkrētās sugas potenciālo apdraudējumu sabiedrības interesēm un mednieku kapacitāti (iespējamo “ražību”). Te jāatgriežas pie iepriekš teiktā par mednieku daudzumu – tikai nepilni 2% no Latvijas iedzīvotājiem, turklāt mednieki var medīt no pamatdarba un ģimenes pienākumiem brīvajā laikā. Un otrkārt, ne visu, kas atļauts, obligāti jāizmanto. Sevi cienošs mednieks nav piespiežams medīt mežacūku vai lapsu mazuļu zīdīšanas laikā un šāda ētiska rīcība var novest pie domstarpībām ar zemnieku par noēstajiem sējumiem vai aiznestajām vistām. Šādos gadījumos parasti izlīdzas ar šāvienu gaisā vai nomedī kādu jaunās paaudzes dzīvnieku, bet ne māti. Tikai epizootija (dzīvniekus nonāvējoša infekcijas slimība) var likt medniekam rīkoties citādi.

Reklāma
Reklāma
TV24
“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu
“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu
7 brīnumēdieni! Pārtikas produkti, kuru regulāra iekļaušana ēdienkartē kavē ādas novecošanos
Lasīt citas ziņas

Rezumējot secinājumi ir vienkārši. Medības ir nepieciešamība. Un mednieki ir nepieciešami, jo neviens cits par savu naudu visas sabiedrības interesēs nespēj regulēt savvaļas medījamo sugu dzīvnieku populācijas, nodrošinot ekoloģisko stabilitāti, bioloģisko daudzveidību un iespējas pastāvēt saimnieciskajām nozarēm. Mednieku aktivitāšu rezultātā mēs spējam izaudzēt pārtiku, iegūt koksni, braukt pa ceļiem bez pārmērīgi biežām sadursmēm ar savvaļas dzīvniekiem, baudīt sugu daudzveidību u.c. Mednieki ir absolūti nepieciešama un cienījama sabiedrības daļa.

Tātad medības pēc būtības ir vienas interešu grupas serviss visai sabiedrībai. Vēl vairāk – mednieki medību procesu nodrošina „no savas kabatas”. Kāpēc? Mednieki grib medīt, grib būt dabā, grib būt dabas sastāvdaļa. Šī griba ir paaudžu paaudzēs nodots mantojums gēnu līmenī un pie tā neviens nav vainīgs. Turklāt Latvijā mednieku ir tikai nepilni 2% no iedzīvotāju skaita un šim skaitam ir tendence samazināties. Attiecīgi nav racionāli celt zināšanu slieksni mednieku kandidātiem un nākas dot apliecību par zināšanām mehāniskajā līmenī, cerot, ka pieredze pieliks pārējo. Jo jaunizcepts mednieks nonāk starp pieredzes bagātākiem medniekiem, nevis klīst viens pats. Tomēr mednieks bez zināšanām, izpratnes, likumpaklausības un ētikas nav kārtīgs mednieks. Nejēga mednieks ir bēda pagastā, mežā un sabiedrībā.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.