Tātad medības pēc būtības ir vienas interešu grupas serviss visai sabiedrībai. Vēl vairāk – mednieki medību procesu nodrošina „no savas kabatas”. Kāpēc? Mednieki grib medīt, grib būt dabā, grib būt dabas sastāvdaļa. Šī griba ir paaudžu paaudzēs nodots mantojums gēnu līmenī un pie tā neviens nav vainīgs. Turklāt Latvijā mednieku ir tikai nepilni 2% no iedzīvotāju skaita un šim skaitam ir tendence samazināties. Attiecīgi nav racionāli celt zināšanu slieksni mednieku kandidātiem un nākas dot apliecību par zināšanām mehāniskajā līmenī, cerot, ka pieredze pieliks pārējo. Jo jaunizcepts mednieks nonāk starp pieredzes bagātākiem medniekiem, nevis klīst viens pats. Tomēr mednieks bez zināšanām, izpratnes, likumpaklausības un ētikas nav kārtīgs mednieks. Nejēga mednieks ir bēda pagastā, mežā un sabiedrībā. 126
Par zināšanām (medniekiem). Jāpatur prātā, ka medību saimniecība nav atsevišķa un patstāvīga nozare, bet blakusnodarbošanās veids. Organizējot medību saimniecību, primāri jārespektē konkrētās teritorijas fizioģeogrāfiskās un saimnieciskās intensitātes īpatnības. Tomēr medību saimniecība var darboties ekonomiski efektīvi, vienlaikus ievērojot vides un saimnieciskās intereses, ja vien mednieki apzinās savu pienākumu (nevis hobiju), lomu dabā un sabiedrībā, kā arī ir pietiekami kvalificēti, izglītoti un ar izpratni ne tikai medību jomā, bet arī saistītajās nozarēs, vienlaikus prot sabalansēt un respektēt citu interešu grupu tiesības. Sarežģīti? Jā, nav viegli. Bet izdarīt var un vajag. Medniekam jāvar sadzīvot ar visiem – ar sevi, ar dabu, ar zemes īpašniekiem, ar citiem medniekiem, ar kontrolējošajām institūcijām, ar radikāli noskaņotiem indivīdiem, kuri sevi uzskata par “dabas sargiem”, un ar sabiedrību kopumā. Bet, lai to sekmīgi paveiktu, medniekam jābūt zinošam visās šajās jomās. Citādi ir bēdas – savstarpēju konfliktu (“sabiedrības eksploziju”) vai postījumu veidolā.
Pavisam īsi no medību likumdošanas. Medību saimniecība ir dabas resursu apsaimniekošanas sistēma, kas vienlaikus ar medību produkcijas ieguvi nodrošina šo resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Medību resursu ilgtspējīga apsaimniekošana — medījamo dzīvnieku populācijas un apdzīvotās vides un ar to saistīto dabas resursu apsaimniekošana tādā veidā, lai saglabātu medību resursu bioloģisko daudzveidību un atjaunošanās spēju, nodrošinot medību resursus nākamajām paaudzēm, kā arī veicinātu medījamo dzīvnieku aizsardzību, ņemot vērā saimnieciskās, sociālās un vides intereses un neapdraudot dabas aizsardzības pasākumu īstenošanu medījamo dzīvnieku sugu izplatības teritorijā. No šiem dažiem teikumiem skaidri redzams, ka medības nav kādas cilvēku grupas nekontrolētas izklaides apzīmējums, bet gan reglamentēts pasākums. Papildus Medību likuma nosacījumiem ir virkne medniekiem saistošu ētisku nosacījumu arī Dzīvnieku aizsardzības likumā.
