Izplatītākie mīti par medībām un medniekiem. Hobijs jeb vaļasprieks (medības par hobiju uzskata pat daļa mednieku). Izprieca asiņainu piedzīvojumu meklētājiem ar akmens laikmeta intelektu un noslieci uz vardarbību. Medības nav nepieciešamas, jo dabā notiekošie procesi ir pašregulējoši. Tie visi ir mīti. Tagad mazliet sīkāk par katru. 126
Hobijs jeb vaļasprieks. Šajā mītā visskumjākais ir tas, ka medības par vaļasprieku uzskata pat daļa mednieku. Tīri pēc definīcijas, vaļasprieks ir indivīda nodarbe, kuru piekopjot vai nepiekopjot, netiek būtiski ietekmētas citu indivīdu intereses. Tātad par vaļasprieku var uzskatīt sauļošanos dārzā, pastmarku krāšanu un tamlīdzīgas nodarbes. Bet ne medības.
Medības var salīdzināt ar autobraukšanu – dažam tā ir izklaide, vēl kādam sports, bet citam maizes darbs. Kā kuram. Lai katrs paliek pie sava viedokļa, jo tas nemaina lietu būtību – visi kopā silda ekonomiku – uztur autobūves, ceļu būves un degvielas ražošanas industrijas.
Kā jau visās jomās, arī medībās to piekopējiem ir trīs attīstības līmeņi: mehāniskais, saprātīgais un radošais. Ja mūsdienu mednieks medības uzskata tikai par savu vaļasprieku, tātad tālāk par mehānisko līmeni viņš nav ticis. Diemžēl.
Par otro mītu. Pirmkārt, dabiska lēna nāve, kam cēlonis ir vecums, slimības, bads, sals vai plēsēja zobi ir mokpilnāka nekā no precīzi raidīta šāviņa, kas apziņu izdzēš momentāni. Un dabiskā nāve nešķiro dzīvnieka attīstības stadiju – mazs vai liels, kā arī tai nav normatīvos noteiktas sezonas un veida. Starp citu – šāviens ir tikai niecīga daļa no medībām, bet saistībā ar to ir vesela virkne ētikas nosacījumu. Otrkārt, nenoliegšu, arī starp medniekiem gadās pa kādai melnai avij – gluži tāpat kā jebkurā citā interešu grupā. Bieži ir gadījies diskutēt par medību tēmu un bieži pretī nācies dzirdēt: ko tu man stāsti, es labi zinu, man čoms mednieks stāstīja citādi. Un pēc dzirdētā secināms, ka “čoms” ir īstens barbars un bļauris, diemžēl ar mednieka apliecību kabatā. Tāpēc pārējiem medniekiem šādi eksemplāri jāvaktē un jāizglīto īpaši, lai neceļ neslavu sev un citiem. Un patiesi žēl, ka sabiedrība visvairāk pamana tieši šādu atsevišķu mehāniskā līmeņa barbaru izpausmes, nevis godprātīgo mednieku kopīgo veikumu.
Par to, ka medības it kā nav nepieciešamas. Bez medībām tiešām varētu iztikt – plašajā ziemeļu tundrā un taigā, tuksnesī. Tātad milzīgās ekosistēmās, kurās nav cilvēka. Precīzāk – kurās nav pastāvīgas cilvēka klātbūtnes un saimniecisko interešu. Šādas lielas ekosistēmas ir iekšēji nosacīti nostabilizējušās un spēj pastāvēt pašregulācijā. Kāpēc nosacīti? Tāpēc, ka tajās notiekošās “svārstības” ir daudz izteiktākas un starpsugu attiecības tās darbina pilnā amplitūdā. Bet to sabiedrība neredz.
Latvijas apstākļos, ņemot vērā cilvēku skaitu, izvietojumu un saimnieciskās intereses, patreizējais dzīves līmenis bez medībām nav iespējams. Un te nonākam pie galvenā – kas medības ir patiesībā un ko tās nodrošina.Medības ir platību apsaimniekošanas instruments, ar kura palīdzību nodrošina sabiedrībai:
1) bioloģisko daudzveidību – nepieļaujot atsevišķām sugām pārmērīgi savairoties un izspiest no dzīves telpas citas sugas (izēdot tās tiešā veidā, likvidējot to barības bāzi vai izmainot vidi);
2) ekoloģisko stabilitāti – nepieļaujot dabisko regulācijas mehānismu (piemēram, epizootiju) „ieslēgšanos”, kuru ekstrēmās sekas būtu jūtamas gadu desmitiem;
3) iespēju pastāvēt saimnieciskajām nozarēm – piemēram, lauksaimniecībai un mežsaimniecībai.
4) savvaļas dzīvnieku respektu pret cilvēku – minimizējot tieša uzbrukuma draudus, kā arī samazinot savvaļas dzīvnieku izraisītu ceļu satiksmes negadījumu apjomu.
Ko gūst mednieks pats? Iespēju sekot savam iekšējam aicinājumam, būt kopā ar domubiedriem, atrasties dabā un redzēt to “no iekšpuses”, kā arī gūt sabiedrības atzinību vai nopēlumu – atkarībā no savas saimniekošanas sekmēm un izpausmēm. Vienīgais mantiskais ieguvums – +/- ekoloģiski tīra pārtika un savu guvumu liecības (trofejas, piemēram, stirnu āža ragi, meža kuiļa ilkņi u.tml.).
