Medības nav mūsdienu cilvēka izgudrojums, medības dabā ir notikušas kopš pašiem dzīvības pirmsākumiem – vienmēr un visos laikos kāda suga ir ķērusi un ēdusi kādu citu sugu. Tātad medījusi. Cilvēks ir medījis (un pats ticis medīts!) kopš rašanās brīža daudzu gadu tūkstošu garumā. Tas nenovēršami ir atstājis ietekmi gan uz uzbūvi un ārējo izskatu, gan intelektu un instinktiem. Jā, arī uz instinktiem, bet par tiem vēlāk. Lietojamā barības bāze – augu un dzīvnieku izcelsmes ēdiens – skaidri apliecina, ka cilvēks ir visēdājs. Vēlme medīt nav pataloģija, bet gan normālas evolūcijas rezultāts. Bet mēs zinām, ka pat ģimenes, kur nu vēl sugas, ietvaros novērojamas atšķirības kā fiziskā, tā garīgā jomā. Katram ir dotības un intereses par kaut ko atšķirīgu – visi nav dzejnieki, gleznotāji, celtnieki, ārsti, programmētāji, sportisti vai mednieki. Tāpēc katram ir “sevi jāatrod”, citādi lielo cilvēcisko laimi tā arī nesasniegt. Tieši tāpēc daži ir mednieki, bet citi nē. Šo atšķirību dēļ nevienam nav tiesību citus nosodīt. 126
Mednieki. Medības. Kas tās ir? Kāpēc tās joprojām notiek? Vēsturiski viens no vissenākajiem nodarbošanās veidiem ar mērķi iegūt pārtiku, aizsargāt savu cilti, vēlāk arī sējumu un mājlopu aizsardzība. Senatnē medību ietekme bija izteikti lokāla niecīgās cilvēku izplatības dēļ, bet mednieks tika cienīts un godāts augstāk par karavīru par prasmi sagādāt pārtiku, par spēju pasargāt un par mākslu būt draugos ar dabu.
Kas ir mainījies? Cilvēku izplatība un saimnieciskā intensitāte ar mērķi nodrošināt cilvēku vajadzības. Attiecīgi saasinājusies konkurence par vietu zem saules. Sašķēlusies cilvēku izpratne par prioritātēm – starp saimnieciskajām un vides interesēm, aizmirstot par iespējamu kompromisu. Urbanizācijas rezultātā vairāk nekā 2/3 cilvēku ir zaudējuši zināšanas un saikni ar dabu – nepārzina tajā notiekošos procesus. Un maldās starp mūsdienu cilvēku izdomāto “civilizēto pasauli” un “mežonīgo dabu”, aplam domādami, ka tās pastāv katra par sevi. Kā zināms, tieši nezināšana ir emociju un mītu pamatā.
