Kaislība liek iztaisnot muguru. Saruna ar aktrisi Aneti Krasovsku 0
Trešdien, 19. septembrī, Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrāde Tenesija Viljamsa slavenajai lugai “Kaisles vilciens”, kas Latvijas teātros atkārtoti iestudēta kā “Ilgu tramvajs”. Režisora Regnāra Vaivara iestudējumā leģendāro Blanšas lomu pirmoreiz spēlēs jaunā aktrise ANETE KRASOVSKA.
Vasaras beigās nosvinējusi 24. dzimšanas dienu, Anete Krasovska uz Dailes teātra skatuves ir jau gandrīz desmit gadus, un šī ir jau otrā sezona oficiālajā “štatā”. Jaunā aktrise jau karjeras sākumā izpelnījusies vairākas teātra balvas nominācijas, pēdējos gados spilgti uzmirdzējusi arī seriālu žanrā, tomēr par aktrisi sevi vairās saukt. Šobrīd priekšā pārbaudījums, daudzu aktrišu kārotā mūža loma – “Ilgu tramvaja” Blanša . “Viņa nebūs ierasti trauslā būtne, bet spēcīga sieviete,” sarunā pirms pirmizrādes teic Anete.
Anete, jaunās sezonas sākums ik gadu sakrīt ar pašas jauna gada sākumu – jūsu dzimšanas diena iekritusi augusta beigās. Pašai ir sajūta, ka dzīve gluži dabiski iekārtota vienā ritmā ar teātra notikumiem?
A. Krasovska: Tā patiešām ir, lai gan nebiju par to aizdomājusies, jo neesmu no skaļo dzimšanas dienu svinētājām. Kādreiz bija bērnu izrāde “Pīters Pens”, tad dzimšanas dienu sagaidīju ģenerālmēģinājumos uz skatuves. Šogad sākām jau augusta sākumā.
Pagājuši apaļi desmit gadi kopš jūsu pirmās lomas Dailes teātrī Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā izrādē “Psihs” – toreiz vēl pavisam tīņa vecumā. Lomas teātrī un seriālā, nominācijas – teju nenesas prāts jūs saukt par jauno aktrisi.
Desmit gadi ir gandrīz puse no manas dzīves, kas savā ziņā pavadīti teātrī. Tomēr nevarētu teikt, ka esmu daudz izdarījusi. Patiesībā jūtos tā, ka esmu tikai pašā ceļa sākumā. Jā, ir bijušas pirmās lomas, kurās, godīgi sakot, pusaudze būdama, spēlēju «uz čuteni» – kā mācēju, tā darīju. Tikai tagad sāk nāk lomas, kurās varu ielikt vairāk – to, ko esmu iemācījusies Kultūras akadēmijā. Tomēr, ja man kāds pajautā, ko daru, joprojām saku – strādāju teātrī. Vēl nevaru pateikt, ka esmu aktrise. Ceru, tāds laiks pienāks.
Kas tad padara par aktrisi – varbūt kādas “obligātas” lomas?
Tas noteikti nenozīmē nospēlēt kaut kādas konkrētas lomas. Ir diezgan daudz jāsasniedz. Jābūt gan stāžam, gan pieredzei un sapratnei par profesiju. Nevaru apgalvot, ka visu līdz galam saprotu un zinu. Es tikai mācos – no kolēģiem, režisoriem. Šobrīd daudz daru no savas iekšējās sajūtas, taustos. Droši vien to, kas īsti ir aktrise, varēšu pateikt tikai tad, kad tas būs noticis. Tas būs mirklis, kad sapratīšu, ka esmu profesijā līdz galam iekšā, un pilnībā pārliecināta par to, ko daru.
Būšana “štatā” – tas ir ko mainījis?
Savā ziņā teātrī esmu uzaugusi – bērnībā Liepājā, Rīgā – visur, kur strādāja mamma (horeogrāfe Inga Krasovska. – A. K.). Mana saaugšana ar teātri notikusi ļoti dabiski un organiski – pieņēmu par normu, ka man jābūt šeit. Tikpat dabiski nāca teātra pulciņš pie Indras Briķes laikā, kad mācījos Rīgas Kultūru vidusskolā. No sākta gala zināju, kurp eju, un tā vienkārši “plūdu”, līdz aizplūdu līdz Kultūras akadēmijai.
Ikdienā “štats” neko īsti nemaina. Ja nu vienīgi sajūtu, ka man ir pamatdarbs.
Protams, jūtos vairāk šeit piederīga, jo visi šie lieliskie aktieri tagad ir arī mani oficiālie kolēģi. Ir tāda lielas ģimenes sajūta, laikam tad, kad biju ārštatā dažās izrādēs, tomēr bija citādi.
Zinu, ka kādu brīdi šajā plūdumā tomēr iemaldījusies ar teātri tieši nesaistīta interese.
Jā, paguvu pabeigt Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu. Joprojām nesaprotu, kā tur tiku. Iestājeksāmenos ieraudzīju, cik ārprātīgi skaisti zīmē meitene man blakus, un sapratu, ka neko no tā nemāku. Acīmredzot man tomēr tur bija jābūt, lai gan bija grūti. Pēdējais gads sakrita ar Kultūras akadēmiju, naktīs pelnīju algu – strādāju par bārmeni Kaņepes kultūras centrā un vēl spēlēju izrādēs teātrī. Nu esmu diplomēta apģērbu dizainere, un zinu, kā uzšūt sev apģērba gabalu.
Jādomā, liktenis un režisori jūs lutina. Blanšu “Ilgu tramvajā” pieņemts uzskatīt par katras aktrises sapni, turklāt loma, kas spēlējama pašā profesionālo spēku plaukumā. Spožu sliedi Latvijas teātros jau ievilkušas Antra Liedskalniņa Nacionālajā teātrī, Elita Kļaviņa Jaunajā Rīgas teātrī, Indra Briķe tepat, Dailes teātrī, un Rēzija Kalniņa “Teātra observatorijā”.
Nekad neesmu domājusi par Blanšu kā par sapņu lomu. Patiesībā loma, ko kādreiz gribu nospēlēt, ir Ņina Čehova “Kaijā”.
Kad pateicu vecmammai, ka spēlēšu Blanšu, pirmais, ko viņa teica, – Liedskalniņas izrādē es beigās raudāju!
Tad gan nodomāju – jānoskatās, kas īsti tur ir. Varbūt būs par skaļu teikts, bet tas ir vecā kaluma teātris, un noteikti zinu, ka tādu teātri mēs nespēlēsim. Būs pilnīgi citādi.
Kopš Alfrēda Jaunušana “Ilgu tramvaja” iestudējuma Blanša latviešu skatītāja apziņā ir tāda trauslā būtne, kas dzīvo ilūzijās, ko sadragā realitāte.
Jā, priekšstats par Blanšu ir kā par trauslu, sapņainu būtni, kas cieš. Mana Blanša ir spēcīga. Ja viņa lūst, tad tikpat ātri atkal nostājas uz kājām. Viņa turas pie sava pasaules redzējuma un ideāliem. Viņas atšķirīgums viņu padara nevis vāju, bet vēl spēcīgāku. Jā, viņa ir manipulētāja, egoiste. Viņa kaitina, provocē, mērķē un arī trāpa, un no tā barojas. Jā, nojauc ierasto ģimenes modeli, un tāds varbūt arī ir viņas mērķis. Varbūt dažos brīžos pavīd maigums, bet Regnārs to skalda nost. Vai beigās, paliekot viena, viņa ir zaudētāja? Nedomāju gan.
Starp citu, Tenesijs Viljamss Blanšu aprakstījis kā 30 gadus vecu sievieti. Kā izjūtat šo vecuma starpību?
Mūsu gadījumā viņai ir 25. Cilvēks, kurš daudz kam gājis cauri, ar savdabīgu, spēcīgu domāšanu. Saliekot visu kopā, idejas līmenī varu saprast, kāda ir Blanša un kam viņa gājusi cauri, un man šādas pieredzes, protams, nav. Līdz ar to mans uzdevums ir, pirmkārt, ļoti uzticēties Regnāram, un, otrkārt, mēģināt atrast kaut kādu kopsaucēju, kas mani ar viņu saista. Protams, ir bail. Zinu, ka daudzi salīdzinās, vērtēs. Tas uzliek atbildību un mazliet nospiež, bet cenšos to atvairīt un klausīties tikai sevī, režisorā un skatuves partneros.
Šī nav pirmā reize, kad strādājat ar režisoru Regnāru Vaivaru. Stāsta, ka jau pirms iestudējuma viņš visu paredzējis līdz sīkumam. Kā ir strādāt šādos spēles noteikumos?
Neesmu tik pieredzējusi, lai pati līdz galam izveidotu lomu, un uzticos viņam. Protams, šī ļaušanās man ir pārbaudījums. Man šī ir trešā izrāde kopā ar viņu – pirmajā, “Laulības dzīves ainās”, vēroju, kā viņš strādā ar Ilzi Ķuzuli un Juri Žagaru. Viņš ir ļoti sagatavojies, konkrēts režisors, un tieši tā strādāja arī tad, kad taisījām “Ivanovu”. Šajā izrādē esam tikai četri, un darbs ar katru no mums ir ļoti pamatīgs.
Daudzi jūs iepazinuši, pateicoties televīzijas seriālam. Vai šis tēls netraucē uz teātra skatuves?
Tajā neesmu ļoti iedziļinājusies. Protams, tā visur esmu es, un tādā ziņā šīs lietas ir savstarpēji saistītas. Tomēr izrāde ir kaut kas pilnīgi cits, un cilvēki nāk skatīties izrādi. Ir liels kompliments, ja kāds cilvēks pasaka, ka mani ir redzējis izrādē Dailes teātrī.
Kāda šobrīd iezīmējas jaunā sezona kopumā?
Pilna! Ir pieci jauniestudējumi – spēlēšu Aleksandra Morfova izrādē “Lauva ziemā”, Džilindžera “Annā Kareņinā” un Mihaila Gruzdova “Smilšu cilvēciņos” un, galu galā, mana kursabiedra Toma Treiņa iestudētajā Artūra Dīča lugā. Būs jāstrādā, un pirmajos gados tas ir labākais, kas var būt. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri labāk dara, nevis sēž dīkā – atpūtīšos vēlāk. Prieks, ka teātris tic maniem spēkiem, un citu variantu nav – jāizdara!
Izrāde “Kaisles vilciens” Dailes teātrī
* Režisors – Regnārs Vaivars; scenogrāfi: R. Vaivars, Toms Grīnbergs; kostīmu māksliniece – Madara Botmane.
* Lomās: Anete Krasovska (Blanša), Ieva Florence (Stella), Gints Grāvelis (Stenlijs Kovaļskis), Kaspars Zāle (Mičs).
* Tuvākās izrādes: 19., 21., 22. septembrī.
AKTRISE ANETE KRASOVSKA
* Mācījusies Liepājas Ezerkrasta sākumskolā, Rīgas Kultūru vidusskolā, absolvējusi Rīgas Dizaina mākslas vidusskolas apģērba dizaina nodaļu. 2017. gadā beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiermākslas kursu.
* Dailes teātra izrādēs piedalās kopš 2008. gada.
* Lomas teātrī: Saša (“Ivanovs”, 2018), Lalo Džonsa / Lenglija viesis (“Būt Kejai Gondai”, 2018), Samanta (“Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, 2015), Būķīte (“Niķa un Riķa stiķi”, 2017), Marija (“Karmena”, 2017), Laura (“Zēni”, 2017), Asistente (“Laulības dzīves ainas”, 2016), Džila Meisona (“Equus”, 2015).
* Televīzijā: Marija seriālā “Viņas melo labāk” (no 2014), vadījusi LTV raidījumu “Ciemiņš virtuvē”, 2017.
* Nominācijas: Gada jaunais skatuves mākslinieks – “Spēlmaņu nakts 2016/2017”, par Juniora lomu izrādē “Bannija Manro nāve” un “Spēlmaņu nakts 2009/2010”, par Mazā lomu izrādē “Ka tavu tēti!”.
