Kaimiņzemes «nenopietnās lietas» mūs nopietni skar 0
Pazīstams teiciens māca, ka īsta ziņa esot nevis tā, ka suns sakož saimnieku, bet saimnieks suni. Taču pat tādi gadījumi mūsdienās vairs neizraisa sevišķu interesi.
Un arī Krievijas redzamā opozicionāra Garija Kasparova varbūtējā kriminālvajāšana par iekošanu policistam rokā ir ievērības cienīgs notikums, vienīgi pateicoties politiskajam kontekstam, kādā viņam piesien minēto nodarījumu, ko viņš noliedz, jo pats ticis nelikumīgi aizturēts un piekauts. Bet kura dēļ viņu ir iespējams ietupināt uz pieciem gadiem. Līdzīgi kā skandalozās “panku lūgšanas” lietā tiesa piesprieda apsūdzētajām divus gadus cietumā. (Tādu pašu sodu nesen saņēmis viens sērijveida izvarotājs.) Tieši šīs pārmērības t. s. ārpussistēmas opozīcijas vajāšanā paceļ citkārt pat ne īpaši nozīmīgus atgadījumus simboliskos augstumos.
Domājams, ka Kremlis vai tā politisko līniju iespaidojošie polittehnologi ir pamatīgi kļūdījušies, veicinot šādus apstākļus. Teju puspasaules runā par pankroka grupas dāmu izlēcienu, kas tomēr liek saskatīt, piemēram, baznīcas pielāgošanu politiskās varas vajadzībām jeb būtībā viena cilvēka politiskajām vajadzībām. Šī arī Latvijā bija tā retā reize, kas pat pulcēja protestētājus pie Krievijas vēstniecības. Protams, bija diezgan aizkustinoši dzirdēt, ka sabiedriskās politikas centrs atbalsta “Pussy Riot” un ka visiem tiek prasīts “viedoklis”.
Jurista Sergeja Magņitska ciniskā nobendēšana cietumā (2009. gadā) neizpelnījās ne desmito daļu tās uzmanības, kas Latvijas publiskajā telpā veltīta “Pussy Riot”. Varbūt tāpēc, ka Magņitska likteni noteica viņa uzdrīkstēšanās atmaskot mūsu skatījumā, ja tā drīkst sacīt, diezgan banālu parādību – vērienīgu krāpšanas shēmu ar augstu Krievijas amatpersonu iesaistīšanos. Kuru ar to pārsteigsi un kuras politiskās aprindas to būtu gatavas – arī no cilvēktiesību viedokļa – kārt pie lielā zvana? (Nostāju gan nākas paust. Kad ir izteikušās rietumvalstis un Eiropas organizācijas, Latvijas varasvīri nu vismaz palaiž pa tvītam.)
Mūsu publiskā telpa netika diez ko pārslogota ar diskusijām arī pēc “Vienotās Krievijas” ierosinātajiem un tagad jau pieņemtajiem pilsoniskās sabiedrības iegrožošanas likumiem, ko Rietumos dēvē par represīviem. Lai gan tam pašam “Providus” bija iemesls izplūst sašutumā kaut tāpēc vien, ka līdzīgas nevalstiskās organizācijas Krievijā turpmāk reģistrēs kā “ārvalstu aģentus” ar visām no tā izrietošajām sekām. Aiz solidaritātes pret Krievijas kolēģiem mūsu NVO ekspertes un eksperti varētu, piemēram, izvērst kādu izglītojošu un eiropeiskās vērtības aizstāvošu kampaņu Latvijas krievu presē… Tāds mēģinājums nebūtu no lieka. Galu galā minēto likumu izstrādātājai – “Vienotajai Krievijai” – Latvijā ir zināmi sakari un sadarbības pakts ar “Saskaņas centru”.
Tikmēr interesanti notikumi turpinās. Lielkrievijas patrioti iesūdzējuši Madonnu Sanktpēterburgas tiesā, pieprasot atlīdzināt koncerttūres laikā nodarīto “morālo kaitējumu”. Savukārt Latvijā izskan sūdzības, ka trūkst kvalitatīvu debašu, kas varbūt palīdzētu izprast šo notikumu savstarpējo saistību un saistību ar Kremļa politiku. Kā arī saprast, kādus secinājumus izdara Latvijas partijas, kas tūlīt sāks cīņu par vēlētāju balsīm. Dažas noteikti būs pilnībā pārņemtas ar tautsaimnieciskām rūpēm un apgalvos, ka nav laika pievērsties tik muļķīgiem jautājumiem, jo šīs kaimiņzemes nenopietnās lietas mūs neskar. Bet diemžēl skar, turklāt nopietni.
