„Viļņas izstāde likās kā glābiņš un lāsts vienlaikus.” Jūlija Dibovska par iespaidiem Viļņas grāmatu izstādē 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šis ir laiks, kad vienkāršība un banalitātes apliecina cilvēcīgumu. Tāpēc pēdējos mēnešos arvien domāju par saviem kaimiņiem. Un par kaimiņiem vispār.
Cik bieži mums rodas vēlme doties pie kaimiņa pēc sāls vai cik ļoti mums patīk tas, ka kaimiņiem arī ir privātā dzīve, skaņas, smakas, smaržas, paražas un sava identitāte? Ne visi var dzīvot viensētās, un daudzdzīvokļu nams varētu būt mūsdienu pasaules simbols (nenojauc savu virtuves sienu, ja tā ir nesošā!). Un, ja tā padomā, visas sienas ir tikai sienas, turklāt trauslas.
Uz Viļņas grāmatu izstādi, ko uzskatu par lielāko grāmatmīļu pasākumu Baltijā, bija jādodas ar smagām domām, jo piepildījās ļaunā kaimiņa sapnis par ērtas virtuves iekārtošanu – Putins nolēma nojaukt nesošo sienu, turklāt dzīvojot vienā no pirmajiem stāviem. Šī apbrīnojami nepatīkamā kaimiņa dēļ nācās mosties līdz ar kara pieteikumu. Viļņas izstāde likās kā glābiņš un lāsts vienlaikus, turklāt ar kutelīgu sajūtu, ka ģeogrāfiski dodamies tuvāk Ukrainai, tuvāk briesmām un ugunskura epicentram, kas var viegli pārmesties uz Baltiju.
Izstāde uz brīdi paglāba, jo lietuviešu grāmatu pasaule un nedaudz konservatīvā lasīšanas kāre un teju meditācijā ievedošā lasāmtēmu izvēle (topā ir mīla, pašpalīdzība, vēsture, bērni) ļāva atpūsties viedierīcēm, kas izlādējās, kara procesam sekojot. Ceļš pie kaimiņa nekad nav viegls, pat ja katrs dzīvo visai nelielā kambarī, cieši blakus. Cik tuvi mēs patiesībā esam lietuviešu kultūrai un pasaules uzskatam? Vai mēs spētu nekarot viens ar otru?
Viļņas grāmatu izstāde 2022. gadā, manuprāt, rāda, ka joprojām atšķiramies, pat it kā dzīvojot vienā, trauslā Baltijas “namā”: lasošu lietuviešu ir vairāk. Spriežu pēc tā, ka bieži vien mūsu kaimiņi ir izdevuši to, uz ko nevarējām saņemties paši, turklāt nav bijušies ieguldīt arī interesantos poligrāfiskajos risinājumos. Viņi ir atvērtāki literatūrai par arhitektūru un filmām pēc grāmatu motīviem.
Viņiem ir lielāka pārliecība par rītdienu, viņi joprojām dievina savus karaļus un tomēr virzās uz priekšu (piemēram, kļuvuši par aktīviem audiogrāmatu patērētājiem). Kā Viļņa ir kontrastu pilsēta (kalni un lejas visās nozīmēs), tā arī modernie Lietuvas grāmatu lasītāji un kultūras patērētāji, spriežot pēc Viļņas izstādes, vienlaikus grib būt eiropieši, bet nerisina šobrīd Eiropas vērtībām svarīgus jautājumus: nerunā par seksuālo minoritāšu tiesībām, dzimumu lomu maiņu, migrantu krīzi, Baltkrievijas varas agresivitāti utt. Bet, ja kāds jūtas gana liels un pieaudzis, tad taču nevajadzētu bīties arī no šķietami nebūtiskā?
Lietuviešus var nedaudz atvērt, pievēršoties tiem individuāli. Tā 24. februārī, Ukrainas kara pirmajā dienā, atklāju, ka kara baisās noskaņas izstādē nav ārēji redzamas, nekur neplīvoja Ukrainas karodziņi, tomēr drūmas domas slēpjas katrā dalībniekā. Lietuvieši saprot, ka viņi atrodas karam tuvu, un ar cieņu pieņem šo smagumu.
Jautāts par izjūtām, literārais aģents Bens Berants atzina, ka ziņas noskatījies un baisi jau ir, tomēr jau drīz vien aktīvi stāstīja par grāmatām un savu atvaļinājumu Kostarikā. Radās sajūta, ka, ja nejautātu par Ukrainu, saruna par to nemaz nesāktos, jo bezspēcība un eskeipisms iet roku rokā un jau sen.
Vai ir vērts simto reizi salīdzināt Viļņas grāmatu izstādi ar Ķīpsalas grāmatu izstādi Rīgā? Un tomēr tā pirmā joprojām priecē ar spēju komerciālā vidē uzburt atsevišķu pasauli gan maziem, gan lieliem lasītājiem (jā, ir normāli izjust arī baltu skaudību pret kaimiņu).
Esam pieraduši šķirt grāmatas un audiovizuālo pasauli, taču Lietuvas radio un televīzija izstādē piedāvāja ikvienam iespēju darīt to, ko mamma neļāva, – zīmēt uz sienas. Kā skaidroja LRT pārstāve, tāpat kā šī baltā siena ļauj darīt to, ko citādi nevar, “arī televīzija un radio ļauj piedzīvot to, kur nevaram būt klātienē”. Labs solis brīva un kritiski domājoša, radoša pilsoņa audzināšanā, lai gan ļoti vienkāršs un tehnoloģijām neapgrūtināts.
Par to, ka viss vienkāršais un labestīgais ir ģeniāls – Viļņa ir priecīgs notikums arī Latvijas literatūrai. Rasas Bugavičutes-Pēces garstāsts “Puika, kurš redzēja tumsā” izstādē piedzīvoja lietuviešu izdevuma atvēršanu (izdeva arī igauņi, gatavojas turki).
Autore piedalījās literatūras un kino satuvināšanās pasākumā, kurā producenti no Lietuvas izteica vēlmi ekranizēt grāmatu – tik daudzsološs šis “Latvijas Mediju” izdevums izskatās mūsu kaimiņam (izdevniecībai “Odilė”). Un šobrīd nākas priecīgi secināt: kas gan var būt labāks par gadījumu, kad kaimiņš atzinīgi novērtē otra individualitāti un ieradies mīļi aizņemties literāro “sāli”?
