RĪGAS KVARTĀLU INTERESANTĀ DZĪVE 1
Lielajā Rīgā līdzās lielformāta kultūras un mākslas bastioniem – teātriem, kino, muzejiem – pumpuro un plaukst pagalmu un kvartālu kultūrsaliņas.
Piemēram, Kalnciema kvartāla magnēts ir tir- dziņi un koncerti, Miera ielas republika vilina ar Vasarsvētkiem, bet Kaņepes kultūras centrs dau- dzina alternatīvo mākslu. Katram kaut kas savs, taču visiem kopīgs – dara to, kas patīk arī pašiem. Līdzās savam un citu priekam par foršu sarīkojumu dabū arī blaknes – kaimiņi sūdzas par troksni, strīpām vien nāk kontrolieri – kāds pat uzdomājis izspiest naudu un kļūt par “jumtu”. Pa to starpu namsaimnieki piemet cenu īres naudai, bet mākleri sludinājumos kvartālu pie- min kā mājokļa pievienoto vērtību.
Sarunas pie vīna glāzes
“Daudzi cilvēki ar šo vietu identificējas un uzskata par savējo, lai gan faktiski tas ir privāts pagalms. Mēs esam kļuvuši par būtisku Pārdaugavas pārmaiņu centru,” par Kalnciema kvartālu (KK) saka kultūras programmas vadītāja Una Meiberga. Īpašnieki un saimnieki brāļi Dambergi, kas pirms desmit gadiem te sāka koka māju atjaunošanu, vēlējās, lai kvartāls veidojas par sabiedrībai atvērtu vietu. Kontekstā ar koka arhitektūru, domu par ilgtspējīgu dzīvesvietu un vietējās izcelsmes produktiem radās tirgus ideja. “Pašiem taču patīk laba pārtika un ir jauki, ka to tepat var nopirkt,” piebilst Una. No gadskārtu pasākuma Kalnciema tirdziņš izaudzis par ik sestdienas vilinājumu veselīgu lauku labumu cienītājiem.
Ceturtdienās KK pagalmā notiek koncerti – mazajā pagalmiņā, kur kādreiz zaļoja iedzīvotāju mazdārziņi, sarūmējas divi līdz trīs tūkstoši ļaužu, uz “Sound Poets” sanākuši pat četri tūkstoši. Kinovakari, mākslas un fotoizstādes galerijā, kas ierīkota bijušā malkas šķūnīša vietā, lasījumi, ekskursijas, teātris bērniem – KK kultūras programma, kuras pasākumi lielākoties ir bez maksas, domāta daudziem iedzīvotāju slāņiem, tomēr par savu mērķauditoriju Una nosauc ģimenes cilvēkus vecumā no 25 līdz 45 gadiem ar stabiliem ienākumiem un labu izglītību, kā arī apkaimes iedzīvotājus.
Kādu laiku tuvākie kaimiņi nedaudz vairījušies un pat distancējušies no KK – domājuši, ka te vieta tikai snobiskajiem māk-sliniekiem un intelektuāļiem. Ar plašāku kultūrpiedāvājumu izdevies barjeru likvidēt un tagad vietējiem koncerti ir laba vieta, kur satikties. “Nav jau tā, ka te atnāk un mierīgi klausās mūziku. Citreiz pat ir kauns no mūziķiem, ka visiem tik ļoti jāpļāpā,” sirdās kultūras pasākumu rīkotāja, taču – ko tu padarīsi – pie vīna glāzes grūti atturēties no sarunām. Savukārt bez vīna nevar, jo KK kultūras programmu balsta ne tikai Dambergu bizness, bet arī – līdzīgi kā visā Latvijā – tirdzniecība ar alkoholu. Summas, kuras izdodas par projektiem saņemt no Rīgas domes, veido tikai nelielu daļu no KK kultūras budžeta. Lai gan ārvalstu delegācijas uz šejieni patīk vest gan valdības, gan Rīgas varasvīriem.
KK piemērs iedvesmo – apkārtnes koka namu saimnieki atjaunojot savus īpašumus, kultūras sarīkojumiem radušies sekotāji citos Rīgas kvartālos un pagalmos, nekustamā īpašuma aģenti klientus pievelk ar kvartāla vārdu, bet īpašnieki paaugstina dzīvokļu cenas.
Hipsteru paradīze un žagari
Rīdziniekiem pietrūkst kultūras – nosprieda trīs gadus Romā pamācījies jaunais režisors Dāvis Kaņepe, uzraka totāli nolaistu namu ar pagalmu Skolas ielā 15 un atvēra tur Kaņepes kultūras centru (KKC). Kaņepes fokuss: tā saucamā alternatīvā kultūra – mūzika, kino, teātris, deja, dzeja, laikmetīgā māksla –, tāpēc viņus sākumā daudzi saukuši par anarhistiem, tagad – hipsteriem, skaidro Dāvja brālis Edgars Kaņepe, kurš nesen pametis labi atalgotu darbu interneta tehnoloģiju jomā un uzņēmies direktora pienākumus. “Šī ir vieta, kur var izstādīties jaunie mākslinieki, ņemot vērā, ka Rīgā viņiem nav īsti telpu izstādēm. Rīkojam arī preses konferences, diskusijas, lasījumu vakarus, albumu prezentācijas. Māja ir mobila – kā platforma jebkuram notikumam,” papildina kultūras programmas vadītāja Laura Adamoviča. KKC īpaši iecienījuši gados jaunāki ļaudis, kas studē vai strādā radošu darbu, bieži viesi te ir arī ārzemnieki, kas par centru uzzinājuši no saviem draugiem vai paziņām.
Nams, kura īpašnieki ir studentu korporācija “Fraternitas Lettica”, pamazām tiek atjaunots, taču ne tik ātri, kā gribētos. Pagaidām centra galvenais ienākumu avots ir bufete, arī pa kādam Kultūrkapitāla fonda finansējumam. Tā starta kapitālu nodrošināja radinieku un draugu aizdevumi, kuri jāsāk atmaksāt, tāpat nepieciešami līdzekļi, lai turpinātu mājas atjaunošanu. Edgars kā vēl vienu KKC ienākumu avotu redz topošo ēstuvi pirmajā stāvā, kā arī sponsoru naudu. “Jāskatās uz to visu arī no biznesa viedokļa. Kā es saku, kad Dāvis atkal grib atvilkt kādu koncertu, mēs jau vienu rīdziniekiem uztaisījām, varbūt meklējam uzņēmējus, kas novērtē un atbalsta tādas lietas,” spriež Edgars un atzīst, ka diskusija ar brāli par KKC naudas lietām jau sākusies.
Kaimiņi Miera ielā
Pavisam netālu no Kaņepes kultūras centra mostas arī Miera iela. Pirmā atmoda sākusies pirms pāris gadiem ar Vasarsvētku sarīkojumu. Otro sarīkojumu ieskandējis Zemessardzes pūtēju orķestris, rosība notikusi gan uz ielas, gan daudzos pagalmos. Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas studenti uz pagalmiņu aiz “M50” pat atveduši zirgu, lai studenti un arī bērni, kas apmeklē svētkus, varētu to zīmēt.
Nākamā gada svētkiem jau dots nosaukums “Kaimiņu būšana”. Tas ir brīdis, lai no saviem dzīvokļiem iznāktu arī iedzīvotāji no augšējiem stāviem un draudzētos – tā iecerējis Miera ielas dzinējspēks – biedrība “Miera ielas republika” ar Diānu Popovu, Elīnu Berklavu un Dainu Zalāni vadībā. “Gribētos, lai līdzīgi kā Holandē, kur cilvēki uz ielas iznes galdiņus, tēju, savus darinājumus, mainās ar tiem vai pārdod un svin svētkus,” savu vīziju uzbur Diāna.
Viedoklis
Gvido Princis, Rīgas pilsētas arhitektu biroja direktors: “Kvartāli un to aktīvākie cilvēki parāda, ka šādas lietas veicina nevis normatīvi, bet personības, vietu vai ideju patrioti ar savu domu gājienu un draugu pulku. Šie cilvēki ir gatavi uzņemties atbildību un to dara sabiedriski atbildīgi. Tie ir patīkami epicentri pilsētā, kur notiek interesantas lietas un kas padara Rīgu pievilcīgāku. Šīs vietas ir izaicinājums gan tiem, kuri veido normatīvos aktus, gan tiem, kuri pēc tam tos īsteno un piepilda dzīvē. Būtu jānovāc barjeras, kas traucē šai iniciatīvai izpausties pietiekami saprātīgā veidā.”
