Kaimiņa partijas ideologs. Saruna ar Ati Zakatistovu 23
Autori: Māris Antonevičs un Ģirts Zvirbulis
Jaundibinātās partijas “Kam pieder valsts?” (“KPV”) redzamākais pārstāvis ir Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš. Taču viņa politiskā darbošanās, iespējams, būtu bijusi mazāk veiksmīga bez pieredzējušiem padomdevējiem. “Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās viens no viņiem – filozofs un pārmaiņu vadības speciālists ATIS ZAKATISTOVS, kas kopā ar Kaimiņu strādājis radio “Boom FM”, devis padomus Saeimā un pašreiz darbojas plecu pie pleca partijas “KPV” valdē. Ar viņu sarunājās “LA” žurnālisti Māris Antonevičs un Ģirts Zvirbulis.
Ģ. Zvirbulis: – Mūsu avīzes lasītājiem jūsu vārds pagaidām vēl ir svešs, tādēļ sākumā iepazīstiniet, lūdzu, īsumā ar savu dzīves gājumu.
A. Zakatistovs: – Esmu no Jēkabpils, kur 1986. gadā pabeidzu vidusskolu. Studēju filozofiju Latvijas Universitātē un 1992. gadā pēc bakalaura grāda iegūšanas man pavērās iespēja turpināt filozofijas studijas Kanādā, ko arī izmantoju. Maģistra un doktora grādu ieguvu Otavas universitātē, kā arī piecus gadus strādāju kā vieslektors gan Otavas universitātē, gan divās Monreālas universitātēs – Makgīla un Konkordijas. Disertāciju rakstīju ideju vēsturē par skotu apgaismības filozofu Deividu Hjūmu. Pats pasniedzu ideju vēstures kursus, profesionālo ētiku, vides ētiku, kritisko domāšanu un deduktīvo loģiku. Pēc tam atsaucos piedāvājumam strādāt par konsultantu Kanādas Valsts kasē Izdevumu pārvaldības sistēmas departamentā, pētot, kā attaisnot un pamatot pārmaiņas budžeta veidošanas procesā. Vēl vienu gadu nostrādāju Indiāņu un ziemeļu jautājumu ministrijā, kas tieši saistīta ar reģionālās attīstības problēmu risināšanu. Tur nodarbojos ar reģionālās ekonomiskās attīstības jautājumiem – kādā veidā piesaistīt līdzekļus attālu reģionu attīstībai.
– Kad un kādēļ izlēmāt atgriezties Latvijā?
– Atgriezos 2003. gadā. Stokholmas Ekonomikas skola sadarbībā ar LTRK bija sākusi projektu par biznesa ētikas uzlabošanu Latvijas uzņēmējdarbības vidē. Es kļuvu par šā projekta vadītāju. Kopš tā laika esmu pārmaiņu un zināšanu vadības konsultants. Pasniedzu korporatīvos kursus argumentācijā un pārrunās, kā arī vadu pārmaiņu procesus dažādās iestādēs – gan privātajā sektorā, gan valsts institūcijās. Akadēmisko darbu turpinu kā Rīgas Biznesa skolas docents.
– Bet tagad pats esat pievērsies politikai un kļuvis par partijas “Kam pieder valsts?” valdes locekli. Kādēļ tā?
– Viss sākās ar Kasparu Upacieru (zināms arī kā mūziķis un radio raidījumu vadītājs Ufo), kuru pazīstu ilgus gadus. Viņš izveidoja savu radio “Boom FM” un tā ietvaros aicināja mani vadīt izglītojošu raidījumu ciklu “Dr. Starp Citu”. Tajā es mēģināju vienkāršā valodā izglītot sabiedrību par dažādiem filozofiskiem jautājumiem, sasaistot tos ar iknedēļas aktuālajiem notikumiem. Mēģināju cilvēkiem parādīti plašāku kontekstu, kas varētu palīdzēt saprast ikdienu. “Boom FM” ietvaros bija arī “Suņa būda”. Tā iepazinos ar Artusu un pamazām mūsu sadarbība izauga.
– Izaugusi līdz jaunai partijai. Kādēļ bija nepieciešams veidot “KPV”?
– Es domāju, ka partija ir izveidojusies tādēļ, ka sabiedrībā pastāv milzīga neapmierinātība ar politiskajiem procesiem valstī. Ja šīs neapmierinātības nebūtu, tad mākslīgi neviens nevarētu izveidot partiju. Neapmierinātība, manuprāt, balstās uz trim savstarpēji saistītām problēmām. Pirmā ir izšķērdība – neefektīva un nelietderīga līdzekļu izmantošana valsts pārvaldē. Otrā ir izjūta, ka cilvēkiem nav vienlīdzīgas iespējas. Pastāv vadošajai elitei pietuvinātie, kuriem vienmēr viegli izdodas īstenot uzņēmējdarbību un citas savas ieceres. Trešā problēma – trūkst uzņēmējdarbības un attīstības iespējas ārpus Rīgas. Neapmierinātība ar šīm trim lietām vieno partijas biedrus un kopienas atbalstītājus.
– Kā novērst izšķērdību valsts pārvaldē?
– Viena no būtiskākajām lietām, kur nepieciešamas pārmaiņas, ir budžeta tapšanas process. Pašlaik Latvijā budžeta pieņemšana notiek, balstoties uz funkciju izpildi, kuru ir ļoti grūti kvantitatīvi novērtēt. Tādēļ ir liela nekonkrētība. Cilvēki bieži vien nesaprot, kā veidojas izmaksas. Mēs vēlamies Latvijas budžeta sistēmā pakāpeniski ieviest balstīšanos uz pakalpojumiem jeb aktivitātēm, kuras var saprotami kvantitatīvi aprakstīt. Līdz ar to viss budžetēšanas process kļūtu caurspīdīgāks un nodokļu maksātājiem saprotamāks. Sistēmā parādītos lietderības un efektivitātes šķērsgriezums, kura šobrīd tur nav. Šim mērķim būtu jāmaina vairāki dokumenti, kā, piemēram, Ministru kabineta noteikumi nr. 523 “Noteikumi par budžeta pieprasījumu izstrādāšanas un iesniegšanas pamatprincipiem”, instrukcija nr. 8 “Instrukcija par valsts budžeta izpildes analīzi” un Ministru kabineta noteikumi nr. 979 “Rezultātu un rezultatīvo rādītāju sistēmas darbības kārtība”. Šajos dokumentos pēc atbilstošām konsultācijām būtu jāiekļauj kritēriji par budžeta programmu un apakšprogrammu lietderības un efektivitātes analīzi, izvirzot par mērķi definēt pakalpojumu nodokļu maksātājiem, lai tie varētu saprast valsts pakalpojumu izmaksas. Šādā veidā ar laiku varētu rast iespējas arī izmainīt budžeta struktūru, palielinot izdevumu proporciju nodokļu maksātājiem svarīgo veselības, izglītības, drošības un labklājības pakalpojumu jomās.
M. Antonevičs: – Jūs dēvē par partijas ideologu, partijas “smadzenēm”…
– Es pats sevi neuzskatu par kaut kādām “smadzenēm”. Vienkārši mana kā filozofa treniņš, izglītība un pieredze valsts pārvaldē ārpus Latvijas ļauj noformulēt tās lietas, ko cilvēki intuitīvi jūt un kam viņi intuitīvi piekrīt.
– Ideologs jau nav nekāds lamuvārds. Tieši pretēji – Latvijā partijās cilvēki, kas runā par idejām, ir retums. Ne velti mēs bieži dzirdam apgalvojumus, ka partijām nav ideoloģijas.
– Es varētu piekrist. Diemžēl Latvijā politika bieži vien ir bijusi publisko attiecību projekts. Programmas rakstījuši nevis cilvēki, kas par kaut ko patiesi norūpējušies, bet sabiedrisko attiecību speciālisti, kas domā tikai par to, kā labāk izklausīsies. Šajā ziņā mēs kā partija atšķiramies no vairākuma. Es gribētu ticēt, ka mēs neesam sabiedrisko attiecību projekts.
– Jūsu minētie trīs punkti gan nav nekas oriģināls. Ik pa laikam kāds jauns veidojums nāk ar uzstādījumu, ka beidzot novērsīs izšķērdību, netaisnību un nevienlīdzību. Dažas jau pajukušas, citas pārtapušas par klasiskām varas partijām un nu jau runā citā valodā. Kur ir garantija, ka jūs būsiet tā partija, kas patiešām nesīs pārmaiņas?
– Nu nav jau garantijas. Taču tas, ko mēs esam darījuši līdz šim, ir bijis atšķirīgs no daudzām citām partijām. Partija ir dibinājusies ļoti demokrātiski. Cilvēki ir aicināti brīvi piedalīties, ir nākuši un tikuši uzklausīti, daži sadusmojušies vai nav redzējuši jēgu un aizgājuši, citi redzējuši jēgu un palikuši. Manuprāt, “KPV” tapšanas process Latvijā ir unikāls. Partijas kodā esam mēģinājuši ielikt iekšā to, ko varētu nosaukt par pašorganizēšanos. Mēs nerunājam ar atsevišķiem cilvēkiem, kuriem ir idejas. Mēs runājam ar cilvēkiem, kuri var pārliecināt citus, mēs veidojam darba grupas – tajās jābūt vismaz pieciem cilvēkiem, kas atraduši vienprātību kādā jautājumā. Mums bijušas jau padsmit šādas ļoti demokrātiskas darba grupas par biedriem svarīgiem jautājumiem. Domubiedru meklēšana notiek forumā. Ja mēs tā turpināsim, tad nopelnīsim un attaisnosim cilvēku uzticību.
Vēl viena lieta, ar ko esam atšķirīgi, – mēs neesam nodibinājušies mēnesi pirms vēlēšanām. Divos gados līdz Saeimas vēlēšanām cilvēkiem būs laiks saprast un izkristalizēt kopējās idejas, kas mūs vieno. Tie, kam šīs idejas būs pieņemamas, ap tām saliedēsies. Tie, kam būs kādas šaubas, varēs meklēt ko citu. Piemēram, vienas nodaļas aktīvists izlēma nekļūt par partijas dibinātāju, jo nesaskatīja programmā pietiekami daudz sev svarīgo ideju un tādēļ veidos savu partiju. Kustība ir dzīva, un procesu laikā izkristalizējas cilvēku īstās intereses.
– Jums kā filozofam noteikti ir lielāka izpratne par politiskajām ideoloģijām nekā daudziem citiem, tomēr “KPV” nevar redzēt skaidrus ideoloģiskus virzienus. Vai tas ir apzināti?
– Esmu novērojis, ka cilvēki Latvijā, runājot par ideoloģijām, vēlas redzēt klasisku rāmīti kā no politoloģijas kursa apraksta. Manuprāt, tas nav īsti pareizi, jo ideoloģijas plašākā definīcija ir “idejas, kas vieno cilvēkus”, kuras dažādiem cilvēkiem ir ļoti līdzīgas. Šai ziņā tās trīs lietas, ko iepriekš nosaucu, ir ļoti ideoloģiskas. Ja runājam par būtiskām sabiedrības pārmaiņām, tad jau kopš Robina Huda laikiem cilvēkus apvienojusi sajūta, ka nodokļu sistēma nav taisnīga, ka viņu brīvība netiek īstenota, ka trūkst taisnīguma.
Ja mēs skatāmies uz ideju vēsturi, tad tās vērtības, kas 19. gadsimtā veidoja liberālos strāvojumus, šodien tiek uzskatītas par konservatīvām.
Ja vēlaties klasisko rāmi – labējais, kreisais, individuālās vērtības vai kolektīvās –, tad mēs aizstāvam kolektīvās interesēs. Tās ir nodokļu maksātāju tiesības saņemt kvalitatīvu pakalpojumu no valsts pārvaldes. Tajā pašā laikā mēs esam ļoti tālu labajā flangā, jo vēlamies redzēt uzņēmējdarbības būtisku attīstību un mazāku valsts pārvaldi, bet lietderīgāku un efektīvāku. Esam centriski ārlietās, nevēlamies pārskatīt Latvijas saistības un pamatdokumentus. Taču nevēlamies uzņemties jaunas saistības.
Ģ. Zvirbulis: – Šis nodokļu maksātāja tiesību koncepts ir slidena lieta. To savā retorikā izmanto arī tā sauktās krieviskās partijas un tādas organizācijas kā “Nepilsoņu kongress”. Sak, nepilsoņi un krievvalodīgie arī maksā nodokļus, tādēļ viņiem pienākas pilsonība, balsstiesības un oficiāls statuss krievu valodai. Kā jūs uz to skatāties?
– Mēs esam neitrāli šajā jautājumā. Latvijā ir izveidojusies pilsoņu un nepilsoņu kopa. Nepilsoņiem ir vienkāršas un skaidri definētas iespējas, kā kļūt par pilsoņiem. Tā ir un tā paliks! Mēs netaisāmies iejaukties pilsonības jautājumā. Neplānojam pārskatīt neko jautājumā par pilsonības politiku vai Latvijas starptautiskajām saistībām.
M. Antonevičs: – Jūsu piesauktā Nacionālā apvienība gan vairāk runā nevis par kādu “asins līniju”, bet gan par latviskumu un latviskajām vērtībām. Cik jūsu partijai svarīgi šie jautājumi?
– Tie ir būtiski, bet citā sadaļā. Latviskās vērtības nav būtiskas nodokļu maksātāju attiecībās ar valsts pārvaldi. Tās ir būtiskas jautājumā, kādā veidā domājam par valsts izaugsmi. Tam mūsu programmā veltīta atsevišķa sadaļa, kuras pamatā ir izpratne, ka izaugsmi var stimulēt, attīstot vietējos resursus – cilvēkus, uzņēmējdarbību, eksporta spējas. Tas ir krasā pretrunā ar šobrīd valsts pārvaldē valdošo ideoloģiju, kas par attīstību domā lielākoties kā par ārvalstu kapitāla un investīciju piesaistīšanu. Politika tiek veidota tā, lai makroekonomiskais Latvijas izskats būtu pievilcīgs vērtētāju aģentūrām. Tas nav slikti. Taču mēs vēlamies likt uzsvaru uz ko citu – vietējo cilvēkresursu un uzņēmējdarbības attīstību. Lai mēs varētu attīstīties, par spīti tam, kas notiek apkārt. Lielu uzmanību pievērsīsim kooperācijas attīstībai, lai Latvijas uzņēmumi, kas šobrīd ir pārāk mazi, varētu apvienoties eksportspējas palielināšanai.
Latviskās vērtības jeb garamantas šeit iederas kā mūsu prioritātes, jo izaugsmi mēs redzam piecos virzienos – izglītība, demogrāfija, inovācijas, cilvēku spēja veidot uzkrājumus, kā arī lepnums jeb patriotisms, kur iekļaujas arī latviskā dzīvesziņa.
Es uzskatu, ka mūsu piedāvājums būtu laba platforma, uz kuras pamata apvienot vēlētājus, kas runā latviski un krieviski. Tur nav atšķirības tautībā, kad par samaksātajiem nodokļiem nesaņem pretī kvalitatīvu pakalpojumu.
– Atkarīgs, ko saprotam ar kvalitāti. Krievvalodīgais nodokļu maksātājs, visticamāk, par kvalitatīvu uzskatītu tādu Latvijas valsts pārvaldi, kas viņu apkalpotu krieviski. Kā tas jau notiek atsevišķās pašvaldības un dažās valsts iestādēs.
– Mēs esam likumpaklausīgi, un divvalodības jautājums nav mūsu jautājums. Kvalitatīvs pakalpojums ir tāds, kur notiek lietderīga un efektīva nodokļu maksātāju naudas izlietošana. Atšķirības valodās nav saistītas ar kvalitāti. Uzraksts krievu valodā nepadara naudu lietderīgāk vai efektīvāk izmantotu. Līdz ar to tas ir ārpus mūsu jautājumiem.
– Interesanta sakritība, ka tieši jūsu partijas dibināšanas brīdī ASV par galveno Republikāņu kandidātu prezidenta amatam kļuva Donalds Tramps. Vārdi Tramps un Kaimiņš Latvijas medijos bieži vien tiek likti blakus. Jūsu kolēģe filozofe Maija Kūle laikrakstā “Diena” runājusi par trampismu un teica šādus vārdus: “trampisms ir nemitīga teikšana, ka viss, kas bijis iepriekš, ir aplams, ka es tagad esmu politisks glābējs un pestītājs. Tas viss notiek ar lielu skaļumu un brutalitāti”. Viņa arī pieņem, ka “Latvijā trampisms varētu gūt zināmus panākumus, jo daļai Latvijas sabiedrības nemitīgi izspēlē noliegumu”. Vai to varētu attiecināt uz “KPV”?
– Tas ir jautājums, vai patiešām valstī ir slikti. “KPV” partijas biedri un atbalstītāji tam tic. Kūles kundze acīmredzot domā, ka tas ir izdomāts triks, lai sakūdītu sabiedrību. Par to lai lemj vēlētāji. Ar Maiju Kūli mums ir ļoti būtiska izpratnes atšķirība par to, kas ir filozofija. Es nedomāju, ka lasītājiem šajās niansēs būtu interesanti iedziļināties. Kad Kūles kundze runā par nolieguma noliegumu un negatīvisma hēgelisko pasauli, es, goda vārds, nevaru līdz galam saprast viņas teikto.
– Vai jūs esat Latvijas trampisti, kas skaļi un brutāli vēršas pret pašreizējo kārtību?
– Ja trampisms ir būt skaļam, tad mēs esam trampisti. Ja trampisms ir saprast caurmēra cilvēka domāšanu, tad mēs esam trampisti. Ja trampisms ir drosme teikt patiesību, kā viņu redz, tad mēs esam trampisti. Ja trampisms ir drauds stabilitātei, tad mēs neesam trampisti. Mēs neesam drauds Latvijas situācijai pasaulē. Trampa gadījumā pastāv draudi, ka, viņam kļūstot par ASV prezidentu, Amerikas loma pasaulē mainīsies. Mēs netaisāmies pārskatīt nekādas Latvijas starptautiskās saistības. Mēs akceptējam pašreizējo Latvijas valodas un pilsonības politiku.
Ģ. Zvirbulis: – Droši vien drīzumā “KPV” sasniegs Saeimas vēlēšanām nepieciešamo biedru skaitu. Taču vairākums no viņiem plašākai sabiedrībai ir pilnīgi nezināmi, izņemot Kaimiņu un hakeri Neo. Kā virzīsiet viņus starmešu gaismā? Kā pārliecināsiet sabiedrību, ka šie cilvēki ir spējīgi īstenot jūsu aprakstīto piedāvājumu?
– Mums noteikti nebūs plašas reklāmas kampaņas, jo tās prasa lielu finansējumu un mums tāda vienkārši nav. Esam aicinājuši partijas darba grupas reģionos veidot savas kampaņas, izvēloties vienu vai divus konkrētus jautājumus, kas tieši skar pašvaldību iedzīvotājus. Caur šo jautājumu prizmu partijas grupas skaidros sabiedrībai un nodokļu maksātājiem viņu tiesības saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. Pašvaldību vēlēšanās dominē “labā saimnieka” stereotips. Mēs runāsim par nodokļu maksātāju tiesībām, nevis par saimniekiem. Līdz ar to mēs mēģināsim mainīt šo stereotipu, jo par svešu naudu, kas ir nodokļu maksātāju nauda, un bez jebkādas atbildības jebkurš var būt labs saimnieks. Cilvēkiem jāsaprot, ka kopā ar “labo saimnieku” nāk patvaļa, draudi un nodokļu izsaimniekošana. Vēlētājiem būs sev jāuzdod jautājumi: vai man būs vairāk iespēju bez “labā saimnieka”? Vai manai ģimenei būs drošāk bez “labā saimnieka”? Vai pašvaldības infrastruktūra pazudīs, ja nebūs “labā saimnieka”? Jā, vairākums no mūsu biedriem šobrīd nav bijuši starmešu gaismā. Tas nav trūkums. Izaugsmei nav vajadzīgs “labs saimnieks” ar savu kliķi, bet gan plaša sabiedrības iesaistīšanās, inovācijas un sadarbība.
– Par partijas naudas maku runājot, cik noprotams, no kura katra atbalstītāja “KPV” ziedojumus nemaz nepieņems. Pēc kādiem kritērijiem atlasīsiet, no kura ņemt un kuram atteikt?
– Mums pašlaik vēl tiek izstrādātas vadlīnijas un mehānisms ziedojumu izveidei. Taču ideja ir tāda, ka tiks noteikts kāds ziedojumu slieksnis. Ziedojumi, kas mazāki par šo summu, tiks pieņemti, jo par to nekādu ietekmi nevar nopirkt. Taču, ja tie pārsniegs šo slieksni, tad valde pieprasīs rakstisku skaidrojumu no ziedotāja – kāda mērķa vārdā viņš pārskaitījis partijai līdzekļus. Ja skaidrojums būs saprotams un valdei akceptējams, tad ziedojumu pieņemsim. Ja ne – sūtīsim atpakaļ. Pie reizes es noliedzu izskanējušas runas par kādiem slepeniem partijas finansētājiem. Nekā tāda nav! Dibināšanas izmaksas – telpas un notāra pakalpojumus – sedza paši 388 partijas dibinātāji, katrs iemaksājot 20 eiro.
– Dibināšanas kongresā nevarēju nepamanīt, ka ļoti cītīgi tiek uzmanīts, kuri cilvēki nebalso par partijas izveidi. Pieļauju, ka esat piesardzīgi attiecībā pret konkurentu iesūtītiem šķeltniekiem, sabotieriem jeb tā sauktajiem kurmjiem. Vai ir apstiprinājušies kādi gadījumi?
– Ir izslēgti no kopienas vairāki cilvēki, viens no dibinātājiem pats vairs nevēlas būt partijas biedru rindās. Nevaram nevienu apvainot par “kurmi”, bet mums ētikas kodeksā ir ļoti stingri atrunātas komunikācijas normas. Tā nedrīkst būt agresīva, apvainojoša, draudoša, cilvēktiesības aizskaroša. Tādēļ šķiramies no dažiem kopienas atbalstītājiem un partijas biedriem.
– Tomēr eksperti atzīmējuši, ka jūsu partijas lielākais resurss un tajā pašā laikā lielākais risks ir Artuss Kaimiņš, kuram arī netrūkst agresivitātes. Viņa cīņasspars nenoliedzami pievelk pašreizējā pārvaldē vīlušos cilvēkus. Taču vienlaikus tā var arī atgrūst spējīgus un pazīstamus cilvēkus, kuriem simpātisks “KPV” piedāvājums, bet biedē skandālista slava.
– Varētu būt visādi. Riski jau ir visur un vienmēr. Lai tos mazinātu, mēs esam kopā izveidojuši partiju, un tajā iesaistīties var pakāpeniski. Cilvēki var vispirms apskatīties mūsu forumu un iesaistīties diskusijās. Mūsu darba grupas ir samērā atvērtas, interesenti var atnākt un apskatīties, kā tajās notiek darbs. Ja redzētais viņiem patīk, tad var iesaistīties dziļāk un kļūt par biedriem, ja nepatīk – tad var to nedarīt. Ja ir potenciāla personību sadursme, tad mums ir ētikas komisija, kurā šādus jautājumus izskatīsim. Nevienu ar varu vilkt iekšā nedomājam.
Jā, Artuss ir ļoti spilgta personība, tas ir gan pluss, gan mīnuss. Ja mēs kā partija kopā darīsim lietas, kam cilvēki uzticēsies, tad partijai būs jauni biedri.
– Spilgtām personībām mēdz būt problēmas strādāt komandā. Vai jūsu līderis spēj ieklausīties pārējā komandā un ņemt vērā citu biedru viedokli? Sevišķi, ja tas nesakrīt ar viņa personīgo viedokli.
– Mums partijā ir bijušas tikai divas valdes sēdes. Daudzas no jūsu minētajām lietām vēl ir tapšanas stadijā, un mēs vēl mācāmies sadarboties. Pašreiz man ir pārliecība, ka “KPV” ir jauna komanda, bet tā strādā vienam mērķim. Un jā – Artuss ieklausās un ņem vērā.
M. Antonevičs: – Vai jūsu vērtējumā Kaimiņa līdzšinējā darbība Saeimā, tostarp staigāšana ar kameru, ir attaisnojusies un devusi kādu pozitīvu iznākumu?
– Jā, tas noteikti ir gan attaisnojies, gan devis iznākumu. Politika vairs nav melnā kaste, kurai akli jāuzticas. Politika Latvijā kļuvusi daudz dzīvāka, daudz tuvāka vidusmēra cilvēkam, nekā bija iepriekš. Esmu pārliecināts, ka Artusa kameras dēļ mēs esam kļuvuši daudz demokrātiskāki nekā bijām pirms tam. To varēs pierādīt ar cipariem, salīdzināt cilvēku dalību vēlēšanās pirms un pēc. Tas kādam politoloģijas studentam varētu būt labs maģistra grāda darbs.
Ģ. Zvirbulis: – Partijas programmā rakstāt, ka pārmaiņu īstenošanai nepieciešams varas pārsvars! Līdz šim nevienam politiskajam spēkam Latvijas vēsturē nav izdevies gūt pārsvaru varā bez sabiedrotajiem. Kurus politiskos spēkus redzat kā “KPV” partnerus?
– Mēs jau tagad partijas statūtos un ētikas kodeksā esam paredzējuši iespēju iet koalīcijā un definējuši procesu, kā mēs šo koalīciju veidotu vai akceptētu. Process paredz, ka ētikas komisija izskata potenciālā sadarbības partnera atbilstību mūsu ētikas kodeksam un sniedz ieteikumus valdei, kas savukārt izskata ideoloģiskās sadarbības iespēju. Ja process tiek īstenots, tad mēs stātos ar kādu citu politisko spēku koalīcijā.
M. Antonevičs: – Vai ir kādi spēki, par kuriem jau tagad zināt, ka nestrādāsiet vienā valdībā? Tradicionālais “testa” jautājums – vai jūsu partija strādātu koalīcijā ar “Saskaņu”?
– Ar savu platformu par nodokļu maksātāju tiesībām mēs noteikti vērsīsimies arī pie krieviski runājošajiem pilsoņiem un aicināsim viņus kļūt par mūsu vēlētājiem. Taču mums nav atbalstāmas “Saskaņas” attiecības ar Putina režīmu, jo to redzam kā draudu Latvijai. Tādēļ ceram uz demokrātiski noskaņotu krieviski runājošo cilvēku atbalstu.
