Anda Līce: Kam vēl vajadzētu notikt, lai ES izkāptu no saviem dūnu pēļiem? 32
Meli ir kā palags, ar ko cilvēki piesedz kailo patiesību. Ar mazajām patiesībām to nav grūti izdarīt, bet lielajām melu palagi ir par knapiem. Protams, var jau kādu laiku griezt acis uz citu pusi, lai neredzētu, kas īstenībā notiek, kā to līdz šim ir darījusi labklājībā snaudošā Eiropa, lūkodamās caur Krievijas propagandas šķidrautu uz Ukrainā notiekošo un vairīdamās domāt par iespējamiem turpinājumiem. Paaudze, kas uz savas ādas ir izjutusi Otro pasaules karu un padomju okupāciju, jautā, kam vēl vajadzētu notikt, lai Eiropas Savienība izkāptu no saviem dūnu pēļiem? Tieši pēdējā laikā, kad Krievijas agresija iet plašumā, daži politiķi un diplomāti pat atļaujas melīgi apgalvot, ka situācija uzlabojoties.
Lai cik tas skan briesmīgi, mēs esam pieradināti, ka arābu pasaulē jau ir nogalināti desmitiem tūkstošu cilvēku un neviens vairs nevar pateikt noslīkušo bēgļu skaitu, ka Ukrainā abās karojošās pusēs katru dienu iet bojā karavīri un civiliedzīvotāji, un tas nozīmē nebeidzamas bēres. Jā, mēs veselu nedēļu spējām būt solidāri ar frančiem, kad un kā mēs solidarizēsimies ar citiem daudz briesmīgāk cietušajiem?
Lielie meli vienmēr izaug no mazajiem. Skatoties, kā Latvijas Televīzijas raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” Ģimenes ārstu asociācijas vadītājs ar naivas brīnīšanās paladziņu mēģināja piesegt ārstes – slimības lapu tirgotājas, es domāju, kādu kaunu tovakar izjuta simtiem godīgo ģimenes ārstu. Tas, ka aiz slimības lapām gadiem ilgi slēpjas valsts izzadzēji un viņu tiesneši, liecina – šāda piesegšanas sistēma ir teicami noslīpēta un īsta naudas ādere tiem, kas ir nodevuši Hipokrata principus.
Mēs esam tā sapinušies puspatiesībās, ka ir ļoti grūti atšķirt patiesību no meliem. Pat tad, kad jau ir lijušas asinis, mēs gandrīz vienā balsī turpinām skaidrot notikumu cēloņus tikai no viena, sev izdevīgā skatpunkta. Manuprāt, nav godīgi rīkot diskusijas par pravietim Muhamedam veltīto karikatūru izraisītā neprāta cēloņiem, nepieaicinot garīdzniekus un reliģiju pētniekus. Viņiem ir ko teikt.
Mēs katrs savu reizi sastopamies ar dilemmu – darīt, kas ienāk prātā, vai paklausīt kādam sirdī ierakstītam likumam. Imanuels Kants ir teicis: “Nekas nerada manī lielāku izbrīnu kā zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī.” Vai nu mēs ar šo atslēgu atslēdzam sevi atbildībai kā mazās, tā lielās lietās, vai arī to izmetam pa logu, sakot – viss ir atļauts. Tas ir brīvās izvēles princips. Ja nu kaut ko mums katram vajag sev ik dienu atgādināt, tad tā ir bieži vien apzināti aizmirstā patiesība – visām izvēlēm būs kādas sekas.
