Kailums ģimenē jeb Kā vecāku attieksme pret savu ķermeni ietekmē bērnu 1
Pret kailumu ģimenes lokā cilvēkiem ir diametrāli pretēja attieksme – vieni no tā kautrējas, toties citi pat neiedomājas, ka, piemēram, kopā ar bērnu pa pliko mazgājoties, ir izdarījuši ko tādu, par ko citi varētu teikt, ka tas ir neētiski, nepieņemami vai bērnam rada traumu un kompleksus. Par “normām” un pareizo izturēšanos ģimenē saistībā ar mazgāšanos kopā, staigāšanu kailiem pa mājokli vai sauļošanos “pa pliko” srāsta bērnu psihiatrs Gunārs Trimda un psiholoģe Anda Gaitniece – Putāne.
Kails ķermenis kā dvēseles mājoklis, nevis tikai seksualitātes rādītājs
Pietiekami daudz māmiņu uzskata, ka meitām nekādos apstākļos nevajadzētu tēvu redzēt kailu. Trimda gan pauž viedokli, ka attiecībā uz dzimumiem nav atšķirību, piemēram, ja meita redzēs tēvu kailu, nekas slikts nebūs. Vienīgais būtu labi, ja bērni pēc iespējas agrāk apmierinātu savu ziņkāri – redzēt vecākus kailus. Tajā brīdī vajag izskaidrot bērna vecumam atbilstošā valodā redzamās atšķirības, lai pēc tam nebūtu pārsteigumu.
Anda Gaitniece-Putāne pieļauj, ka šādās situācijās var uzskatīt, ka pašai mātei kails vīrieša ķermenis šķiet nepieņemams, neglīts un tādējādi ir pārliecība, ka, ja meita to redzēs, tad tas viņai būs traumatiski. Var būt arī gadījumi, kad mamma pati kaut kad bērnībā ir redzējusi kailu savu tēti vai vectēvu, un tas viņai ir izraisījis nepatīkamas izjūtas. Ja meita saņem šādu vēstījumu (nav svarīgi, skaidri izteiktu, vai arī neizsacītu), tad viņai var rasties dažādas fantāzijas, tostarp varbūt arī biedējošas – kas tad īsti nav kārtībā ar tēta ķermeni, ka tas tiek slēpts? Psiholoģe bilst, ka jāatceras – aptuveni trīs gadu vecumā bērni skaidri sāk saprast savu dzimuma piederību, un viņos rodas dabiska interese par abu dzimumu ķermeniskajām atšķirībām. Un tad ir labi, ja meitai kādreiz ir iespēja aplūkot tēti kailu, tāpat kā dēlam mammu, lai gūtu skaidrību par vīriešu un sieviešu anatomiskajām atšķirībām.
Jo veselīgāk vecāki pret to attiecas, jo mazāk bērns vēlāk ietekmējas no dažādiem greiziem uzskatiem par kailuma tēmu un seksualitāti vispār.
Vēl psiholoģe min problēmu – daudziem pieaugušajiem kails cilvēka ķermenis automātiski asociējas ar kaut nepieklājīgu vai varbūt pat neķītru. Tas ir tāpēc, ka mūsu kultūrā kailums pārmēru tiek saistīts ar seksualitāti, tātad kaut ko tādu, kas bērnam nav jāzina vai jāredz. Bet kails ķermenis ir cilvēka dvēseles mājoklis, un tāds tas ir skaists. Tā ir pieaugušo samaitātā domāšana, kas neļauj bērniem to tā arī uztvert, uzsver speciāliste.
Bērna kautrības izpausmes saistībā ar kailumu ģimenē
Analizējot bērna kautrības izpausmes saistībā ar kailumu ģimenē, psiholoģe saka, ka, ja bērns jau no mazotnes ir pieradis, ka ģimene, piemēram, kopā iet pirtī, tad bērns to arī neuztver kā kaut ko tādu, no kā būtu jākautrējas. Zināma kautrēšanās no pretējā dzimuma vecāka varētu parādīties, sākoties pubertātes vecumam, kad bērnā mostas seksualitāte un līdz ar to arī interese par pretējo dzimumu, erotiku. Tas var izraisīt zināmu mulsumu saistībā ar savu un citu cilvēku kailumu. Vecākiem tad ir svarīgi to respektēt un neuzspiest kopīgo mazgāšanos.
Mazākā bērnā kautrība drīzāk varētu parādīties tādā situācijā, ja ģimenē vecāki bērnu mazgā un līdz ar to arī redz kailu, bet paši bērna klātbūtnē nekad nav izģērbušies. Šādā kontekstā tās vairs nav līdzvērtīgas attiecības, un bērns var sajusties neērti. Kāpēc mani katrs var aplūkot, bet pārējie ģimenē nekad neatklājas? Bērns ar savu kautrību var neapzināti atspoguļot arī vecāku pašu kautrību. Ja mammai vai tētim ir saspringta attieksme pret kailumu, tad viņš bērnam it kā signalizē, ka tas nav pieņemams. Bērns to sajūt un nonākot tādās situācijās, sāk mulst.
Ja ģimenē attieksme pret kailumu ir veselīga un brīva, bet bērns tomēr kādā brīdī sāk pastiprināti kautrēties, tad vērts ar bērnu saudzīgi parunāties un noskaidrot, kas tieši rada šo kautrīgumu. Varbūt kāds, piemēram, skolā, kaut ko viņam ir pateicis par šo tēmu?
