Kailcirtes ir kā no dzīvas miesas izrauts gabals! “Mājas Viesa” intervija ar izcilo vācu mežzini Pēteri Vollēbenu 39
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš valdības pieņemtā lēmuma par jaunāku mežu un tievāku koku ciršanu, kā arī protesta piketa pie Ministru kabineta ēkas pagājuši vairāk nekā divi mēneši. Zāģeri savu panākuši, dabas draugu solītais pretspars pagaidām nav jūtams. Kamēr “frontē” klusums, aicinājām uz sarunu, iespējams, Eiropā un vēl citur pasaulē slavenāko mežzini Pēteri Vollēbenu. Sensacionālus panākumus guvusi viņa grāmata, atklājot pārsteidzošas lietas par kokiem un mežu.
Uz mežu var raudzīties dažādi – vieniem tie ir kubikmetri un naudas žūksnis, citiem – dabas veltes un prieks, vēl kādam – neizmērojama, vēl pilnībā neizpētīta dabas vērtība, kas palīdz noturēt rāmjos klimatu un dod mājas tūkstošiem dzīvnieku sugu. Pēterim Vollēbenam apjausma par koku patieso dzīvi atnāca mežziņa amatā Eifelā, Vācijā, kur viņš nonāca pēc 20 darba gadiem valsts mežu pārvaldē.
Apvienojot jaunākos zinātnieku pētījumus ar savu pieredzi un novērojumiem, tapa grāmata “Koku slepenā dzīve”, kas īsā laikā guva milzu panākumus. Izrādās, mežā notiek pārsteidzošas lietas – kokiem piemīt jūtas, atmiņa un pat raksturs! Koki savstarpēji sazinās, draudzējas vai arī ne, rūpējas par savām atvasēm. Savukārt koku saknes veido internetam līdzīgu sakaru tīklu.
Šodien P. Vollēbens ir nodibinājis Meža akadēmiju un palīdz visā pasaulē mežu atjaunošanas kampaņās. Viņš joprojām vada ekskursijas mežā, lasa lekcijas un piedalās semināros, ir daudzu televīzijas programmu viesis, kā arī turpina rakstīt grāmatas par dabu lieliem un maziem. Kopš 2019. gada sadarbībā ar “Geo” tiek izdots dabas žurnāls “Vollēbena Pasaule”. Aizpērn ar P. Vollēbena piedalīšanos uz kinoekrāniem iznāca dokumentālā filma “Koku slepenā dzīve”.
Jau pirms 90 gadiem latviešu mežkopis Krišs Melderis rakstīja, ka kailcirtes ir nevēlamas, salīdzinot tās ar liela miesas gabala izgriešanu no dzīva ķermeņa. Pa šo laiku attīstījusies gan mežzinātne, gan izpratne par meža ekoloģiju, bet kāpēc kailcirtes arvien vēl ir tik populāras un kā mēs to varam mainīt?
Tāda ir tradicionālā mežsaimniecība, kurā tiek ieguldīts līdzgi kā lauksaimniecībā, kad monokultūras tiek stādītas lielās teritorijās un novāktas visas reizē. Skaitās ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, taču ne jau saistībā ar ekoloģiju.
Šāda mežsaimniecības sistēma nāk no valsts, no militārās jomas un tiek mācīta augstskolās, taču no šodienas skata vērtējama kā “old fashion style” jeb vecmodīga. Šī ir slēgta sistēma, kas netiek atjaunota, izņemot tās publicitāti. Vācijā, piemēram, patlaban tiek veiktas lielākās kailcirtes kā vēl nekad un meži tiek apsaimniekoti sliktāk nekā līdz šim.
Es būtu laimīgs, ka šī vecā mežsaimniecības sistēma nomirtu, tāpēc ka tā ir atbildīga par 300 gadu ilgu un sliktu mežu apsaimniekošanu.
Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju teic, ka mežu apsaimniekošanā prioritārai jābūt dabas saglabāšanai, tomēr daudzi tāpat uzskata, ka saimniecisku vecumu sasniedzis koks ir jānocērt. Vai piekrītat, ka pienāk tāds brīdis, kad tas jānocērt?
Protams – ne, tāpēc ka meži ir spējuši pašorganizēties 300 gadus bez ciršanas. Apgalvojums, ka meži jāatjauno ar ciršanu, ir kā slikta pasaka, tas ir apmēram tāpat, ja jūs teiktu, ka dzīvnieki jāatjauno, lai būtu veselīgāki. Mežu vecums var sasniegt 500 līdz 1000 gadus, bet vidējais Eiropas mežu vecums ir zem 100 gadiem, tāpēc koki un meži ir ļoti jauni un vāji.
Mūsu ekosistēma varēja būt daudz izturīgāka, ja mežiem ļautu izaugt vecākiem, bet mēs to neļaujam. Zināms, ka vecāka mežu ekosistēma vasarā palīdz uzturēt gaisa temperatūru tuvākajā apkārtnē zemāku par apmēram desmit grādiem. Vecie meži rada paši savus lietus mākoņus, un šie Eiropas meži ir atbildīgi par lietu Ķīnā.
Sistēma ir ļoti liela, un tā ir taisnība, ka kailcirtes, kā rakstīja jūsu mežu pētnieks, ir kā gabala izraušana no dzīvas miesas, taču industriju galvenokārt interesē kokmateriāli, nevis organisms. Ja tiek izņemts neliels gabals no meža organisma, tas vēl nav tik liels kaitējums, bet, ja tas ir liels, tad sekas ir pavisam citas – organisms kļūst arvien vājāks un vājāks, tāpēc mums kailcirtes jāaptur nekavējoties, jo ekosistēma vēl ir izturīga, bet mēs nezinām, cik ilgi tā būs.
Šeit ir vietā jautāt par vecajiem kokiem, kas, kā lasu jūsu grāmatā, ir produktīvāki par jaunajiem un cīņā pret klimata pārmaiņām ir uzticami cilvēku sabiedrotie. Vai tiešām vecie koki ir efektīvāki par jūsu sauktajiem zaļknābjiem?
Domāju, ka mežu zinātniekiem, kas saistīti ar kokapstrādes biznesu, ir cits viedoklis, bet liela daļa zinātnieku teic, ka tieši vecākie koki labāk ietekmē klimata pārmaiņas, taču ne tikai atdzesējot klimatu, veidojot lietus mākoņus, uzturot bioloģisko daudzveidību, bet arī kā oglekļa uzglabātāji. Lieliem kokiem ir lielāki gadu gredzeni, un tie spēj akumulēt biomasu, kas gadu no gada pieaug, un spējīgi uzglabāt oglekli daudz labāk par jaunajiem kokiem. Lielākā oglekļa glabātava ir zeme zem šiem kokiem, kur glabājas ap 50% no oglekļa.
Kad koku nocērt, zemei piekļūst saules gaisma, tā uzsilst un ogleklis no zemes nonāk atmosfērā. Ietekme no mežu ciršanas uz klimatu ir ļoti liela. Saprotu, ka cilvēkiem kokmateriāli nepieciešami būvniecībai un citās tautsaimniecības nozarēs, bet mums šajā brīdī jāatrod pareizais līdzsvars, jo lielu daļu no kokmateriāliem lieto apkurei un enerģijas iegūšanai, kas būtu masīvi jāsamazina.
Bieži vien cilvēki domā par mežu kā par parku, tāpēc pat tiem, kam mežs patīk un ir svarīgs, nepatīk tur redzēt mirušus kokus. Savā grāmatā rakstāt, ka satrunējis koks mežam ir nepieciešams tāpat, kad tas vēl bija dzīvs. Kas ir svarīgākais, ko nolūzušais koks spēj dot mežam?
Tās ir divas lietas. Viena – mājvieta ap sešiem tūkstošiem sugu. Kaitējums dabai, kad tiek zaudēta bioloģiskā daudzveidība, ir daudz lielāka katastrofa par klimata pārmaiņām. Otra – kritušie koki ir nozīmīgs ūdens uzkrājējs. Pat ļoti sausos gadalaikos šajos kokos ūdens saglabājas un noder pret mežu ugunsgrēkiem. Daudzi domā, ka jātiek vaļā no kritušajiem kokiem, lai novērstu meža ugunsgrēkus, bet ir tieši otrādi. Vecajos mežos šie kritušie koki ir kā lieli sūkļi, kas pilni ar ūdeni un palīdz novērst ugunsgrēkus.
Pārsteidza jūsu grāmatas sadaļa “Koks vai tomēr ne koks?”, kur rakstāt par koku un dzīvnieku līdzībām. Spriežat, ka varbūt cilvēki daudz vairāk rēķinātos ar kokiem un citiem zaļajiem augiem, ja pārliecinātos, cik tie līdzīgi dzīvniekiem. Cik populāra ir atziņa par šauro robežu starp augiem un dzīvniekiem?
Kad jautāju cilvēkiem, kāda ir galvenā atšķirība starp dzīvniekiem un kokiem, daudzi nezina, ko teikt. Nu varbūt tā, ka dzīvnieki kustas, bet koki un citi augi – ne, vai emocijas, kas piemīt kustoņiem, sāpes, ko tie izjūt, bet kokiem tādu nav. Tomēr augiem ir daudz vairāk spēju, nekā mēs varam iedomāties. Viņiem ir dažādas stratēģijas un konstrukcijas, salīdzinot ar dzīvniekiem, bet daudzas funkcijas ir ļoti līdzīgas. Augiem dažos gadījumos ir pat tādi paši neirotransmiteri*, kas atrodas mūsu smadzenēs, ko apliecina pētījumi Bonnas universitātē.
Tas nozīmē, ka augos var norisināties līdzīgi ķīmiskie procesi, kādi notiek mūsu smadzenēs. Tad cilvēki bieži vien teic, ka tas gan ir savādi, ka augos notiek tādi paši procesi kā cilvēkos. Nē, notiek tieši otrādi. Mums notiek tādi paši procesi kā augos, jo esam ļoti, ļoti jauna suga uz šīs planētas. Augi šeit ir vairāk nekā piecus miljardus gadu, bet mēs – tikai trīs tūkstošus gadu un jau sakām – hei, viņi dara to pašu, ko mēs!
Galvenā problēma, ka koki ir ļoti lēni, un to izmaiņas – grūti pamanāmas. Piemēram, koki naktī nedaudz zemāk nolaiž zarus, lai gan ūdens piegāde notiek no saknēm uz augšu un zariem vajadzētu celties uz augšu. Mēs vēl nezinām, kāpēc tas notiek, vai tā viņi naktī guļ un ko tas nozīmē kokiem. Pārmaiņas notiek ļoti lēnām, taču cilvēki parasti tās nepamana. Es ierosinātu katram, kuru tas interesē, ilgstoši novērot kokus, kāda ir viņu uzvedība un stratēģijas. Jūs varat pierakstīt un pēc tam salīdzināt katra gada novērojumus. Tas tiešām ir ļoti aizraujoši!
Grāmata “Koku slepenā dzīve” vācu valodā iznākusi pirms septiņiem gadiem, droši vien pa šo laiku nākušas klāt jaunas atziņas?
Noteikti, tāpēc jaunākajā grāmatā “Koku garā elpa” rakstu par to, cik koki ir izturīgi un kā mācās tikt galā ar klimata pārmaiņām. Pat tūkstoš gadus veci ozoli spēj mācīties, un šīs zināšanas viņi sniedz saviem brāļiem un māsām. Koki mācās un spēj radīt paši savu klimatu, ja vien tos netraucējam ar motorzāģi.
“Koku slepenā dzīve” ir viena no pirmajām grāmatām, kas pozicionē dabu, kokus un savvaļas dzīvniekus kā būtnes, kas ir saistītas ar mums kā veselas ekosistēmas daļa. Visas dzīvās būtnes ir daudz kas vairāk nekā izejmateriāls cilvēku vajadzību apmierināšanai. Tās ir gudras, jūt, cieš, dalās, atbalsta – līdzīgi kā to darām mēs, taču tās spēj arī ko vairāk, piemēram, radīt vietējo klimatu.
Izpratne par dabu, floru un faunu lielākoties ir ļoti tradicionāla, kā arī daļā joprojām valda aplamais priekšstats par cilvēku kā radības kroni.
Cilvēki domā, ka atrodas visaugstākajā vietā un tad seko augstāki un zemāki dzīvnieki, augstāki un zemāki augi. Tieši tā ar tiem rīkojamies, taču šādam reitingam nav zinātniska iemesla. Dabu šķirot kategorijās ir pareizi, taču ranžēšanas veidošanai nav nekāda sakara ar zinātni. Šāda klasifikācija apgrūtina dabas izpratni, jo lielākā daļa cilvēku domā, ka augi nav nekas vairāk kā zaļi akmeņi.
Un kāpēc cilvēki iestājas par vaļu aizsardzību un ir pret to medībām? Tāpēc, ka vaļi šķiet simpātiski, emocionāli tuvāki, saprotami un mīlami. Vaļi ir draudzīgi milži, bet tieši tādi ir arī koki. Arī kokiem ir ģimenes, un viņi dalās ar informāciju, taču tie ir pārāk lēni, lai cilvēks to spētu atklāt ikdienā. Es domāju, ka lielākā problēma ir tā, ka mēs dzīvojam dažādos ātrumos.
Latvijas valdība nesen pieņēma lēmumu ļaut mežā cirst kailcirtēs kokus ar mazāku diametru nekā līdz šim, skaidrojot to ar nepieciešamību nodrošināt arī šķeldas pieejamību. Kā jūs vērtējat šo lēmumu un koksnes izmantošanu enerģijas ieguvei kopumā?
Šādas diskusijas notiek arī Vācijā un visā Eiropas Savienībā. Lielākā daļa zinātnieku piekrīt, ka kokmateriālu izmantošana apkurei kaitē klimatam vēl vairāk nekā nafta, ogles un gāze. Tā ir slikta ideja tieši klimatam! Par vecajiem kokiem kā oglekļa glabātavu jau pieminēju.
Ja cērtam jaunus kokus, tad, tiem pieaugot, vairs nebūs iespējama tāda veco koku priekšrocība kā temperatūras samazināšana, lietus mākoņu veidošanās. Tas attiecas arī uz jūsu valsti – mēs cietīsim nākotnē no sausuma, kas radīsies arī no kailcirtēm. Tā nav laba doma dedzināt kokus, labāka ir izmantot saules un vēja enerģiju, piemēram, siltumsūkņiem, kas ir daudz lētāks apkures veids. Koks nākotnē būs daudz dārgāks, tāpēc ka mežu apjoms visā pasaulē samazinās. Taču, lietojot siltumsūkņus, jums nav jāuztraucas par kurināmā cenu celšanos.
Vai ar sauli un vēju vien pietiks? Daudzi tam netic.
Tā nav taisnība, ka ar saules baterijām un vēja turbīnām nav iespējams saražot pietiekami enerģijas. Tas ir aprēķinu jautājums. Enerģija vairs nebūs problēma, kad uz katra jumta būtu pa saules panelim, to var saražot pat vairāk, nekā pasaulei vajadzīgs. Nav lielas atšķirības starp manu vai jūsu māju un pat namu Norvēģijā, kas saules enerģiju izmanto daudz plašāk, tā nav problēma. Problēmas varētu rasties, kad būs jāatjauno saules paneļi un tie jānodrošina ar nepieciešamajiem elementiem.
Pastāv daudz risinājumu, lai saražotu enerģiju nepieciešamā apjomā. Vācijā, piemēram, atjaunojamā saules un vēja enerģija patlaban stabilizē elektroenerģijas tirgu, jo lētākā enerģija neļauj cenām celties daudz vairāk, savukārt mēs eksportējam sešas reizes vairāk enerģijas uz Franciju nekā iepriekš. Tagadējā Vācijas valdība ir četrkārtīgi paātrinājusi saules bateriju un vēja enerģijas ieviešanu. Šis ir vienīgais veids, kā nākotnē videi draudzīgi risināt enerģijas ieguves problēmu.
Kāda ir lielākā problēma, kādēļ atjaunojamo enerģijas veidu ieviešana notiek lēni un vēl nav kļuvusi pietiekami populāra?
Lielākā daļa cilvēku mežsaimniecības biznesā neapzinās, ka ir pienācis gals tik milzīgai koku tērēšanai apkurei un citām vajadzībām, piemēram, papīra reklāmām u. c. Mums ir jāpārslēdzas uz modernajām tehnoloģijām, kas var dot daudz vairāk arī vakanču darba tirgum. Saules bateriju industrijā esam zaudējuši vairāk nekā 100 tūkstošus darba vietu, jo iepriekšējā valdība pārtrauca saules paneļu ieviešanu, nevēloties tik daudz saules bateriju uz jumtiem, kas neļautu atbalstīt ogļu industriju.
Vācijai tas izmaksāja vairāk nekā 100 tūkstošus darba vietu atjaunojamās enerģijas industrijā iepretim 16 000 darba vietu ogļu industrijā. Brūnogļu industrija Vācijā tagad ir apstājusies. Modernās tehnoloģijas rada darba iespējas – Vācijā ir uzbūvēta pirmā saules bateriju rūpnīca, kas ražos vairāk augsto tehnoloģiju.
Kādam vajadzētu būt neskarto un arī, kā jūs rakstāt, brīvībā palaisto mežu apjomam? No jūsu grāmatas saprotu, ka Vācijā tie ir 2%, Latvijā neskarto mežu apjoms ir 4%, Igaunijā – 13%.
Tas ir politisks jautājums. Es teiktu – vienai trešdaļai. Vācijas ainavā aizsargājamo teritoriju apjoms ir ļoti zems – 0,6%, tā ir kauna lieta, jo mums būtu jāsasniedz 30%.
Kādus spēcīgus argumentus liktu pretim praktiskajam koksnes ieguves un naudas pelnīšanas mērķim, kāds lielākoties dominē mežu apsaimniekošanā Eiropā un citur pasaulē?
Mēs sagraujam savu dzīvojamo telpu un palielinām klimata pārmaiņas pašu mājās. Lielas kailcirtes pilsētu tuvumā nozīmē, ka mežs vairs nenodrošinās zemāku temperatūru. Bieži vien sakām – kāpēc par to jārūpējas, jāsamazina patēriņš, ja citas valstis to nedara pietiekami atbildīgi? Nav jāskatās uz citiem, mums pašiem ir svarīgi saglabāt mežus, nevis tos cirst lielos apjomos. Lielākais risks, ka kādu dienu mežu teritorijas būs atlicis pārāk maz, tie būs vāji un vairs nelīdzēs – sargājam tos vai ne – un būs pagalam. Tāpēc mums mežu masveida izciršana jāpārtrauc tūlīt!
Kā vērtējat Eiropas Savienības Zaļo kursu, vai ceļš ir pareizs?
Tas ir pareizs ceļš, tiesa, nav pietiekami ātrs, bet mēs jau redzam pārmaiņas, redzam simtiem, gan vēl ne tūkstošiem, zinātnieku ietekmi. Labākā lieta, ko līdz šim ir paveikušas izmaiņas – tradicionālo mežsaimnieku kliegšana un raudāšana. No viņiem nāk daudz kritikas par izvēlēto ceļu, kas parāda, ka tas ir pareizs. Tas vēl nav ticis pārāk tālu, bet pirmie soļi ir sperti.
Grūtākais cilvēkiem ir mainīt ierasto domāšanu, saimniekošanas modeli, vai jūsu grāmatas palīdzēs mainīt attieksmi pret mežu un kokiem?
Grāmatas palīdzēs mainīt domāšanu. Cik daudz, nezinu, bet, kas man vislabāk patīk, ka pamazām cilvēki arī bez manas priekšā teikšanas dodas mežā, par to priecājas – ja tu mīli kokus un mežu, tad pats sajutīsi tā vērtības un savu vietu tajā. Atkal jau – manas grāmatas ir mazs solītis mūsu ceļā, bet katram solim ir nozīme.
* Bioloģiski aktīva viela, kas sintezējas neironā un izdalās sinapsē; saistoties ar citas šūnas receptoriem un pārnes nervu impulsu no sinapses uz šūnu.
Rakstā izmantota arī informācija no “The Creative Independent”.
