Vīra komentārs: bija grūti pieņemt, ka nevaru sievai palīdzēt 0
Es pamanīju, ka sieva ir nogurusi, tāpēc vienojāmies, ka turpmāk lielāko daļu darbu darīšu es – viņai tikai jābaro, jāēd un jāguļ. Tomēr krasās hormonālās izmaiņas un pamatīgais miega bads darīja savu. Izveidojās apburtais loks – sieva nespēj aizmigt, jo ir pārgurusi, ir pārgurusi, jo nespēj aizmigt.
Desmit dienas pēc dzemdībām neaicināta ieradās psihoze. Grūtākais bija atpazīt simptomus, saprast un pieņemt, ka es šeit neko nevaru līdzēt, un pieņemt lēmumu izsaukt “ātros”, zinot, ka sievu stacionēs psihoneiroloģiskajā klīnikā.
Operatīvi sagādāju pudelītes un mākslīgo maisījumu. Tikko sieva vēl veiksmīgi baroja mūsu meitiņu ar krūti, bet tagad man jāskatās savam bērnam acīs un jābaro ar mākslīgo maisījumu – to sajūtu grūti aprakstīt… Mierināju sevi ar domu, ka pirms laika dzimušie bērniņi vispār dzīvo inkubatorā un nav saņēmuši ne lāsītes mātes piena, bet mūsu mazulis saņēmis 10 dienu “bagāžu” ar pirmpienu, tātad arī ievērojamu daudzumu imūnvielu.
Emocionāli ļoti izsmēla sarunas ar sievu, kamēr viņa vēl dzīvoja nereālajā pasaulē. Vēlāk sapratu, ka to vajag uztvert kā šobrīd nenovēršamu parādību, par ko ir bezjēdzīgi dusmoties vai skumt.
Smagi bija arī tas, ka sieva vēlējās notikušo paturēt ģimenē, proti, lai draugi neko nezina. Tas man bija papildu emocionāls slogs, jo esmu pieradis dalīties, īpaši ar šādām lietām – zinu, cik tas ir svarīgi. Tomēr, protams, respektēju sievas privātumu.
Diemžēl tāpēc, ka parasti ģimenes šo nepatīkamo pieredzi vēlas noklusēt, ir pieejams tik maz informācijas par pēcdzemdību psihozi, un citiem pāriem, saskaroties ar to un meklējot atbildes internetā, forumos nākas uzklausīt daudz negāciju, sak, mūc no tādas sievietes pa gabalu, jo ātrāk, jo labāk! Cilvēkiem trūkst izpratnes, kas īsti ir pēcdzemdību psihoze.
