Sāpīgās sekas 0
Tas, kam mans vīrs izgāja cauri un cik ļoti man palīdzēja, ir nenovērtējami. Tie rožu klēpji, ko viņš man nesa uz slimnīcu, lai tikai es justos labi un mīlēta. Un vēl būt vienam pašam ar zīdainīti, ar visu tikt galā… Tik tiešām – paldies Dievam, ka viņš man ir! Turklāt es jau vēl ilgi nebiju es pati, jo pusgadu lietoju medikamentus – to ietekmē pārsvarā gulēju un man bija notrulinātas emocijas.
Man bija ļoti grūti pārdzīvot to, ka zāļu dēļ nevarēju barot bērniņu ar krūti. Sabiedrības spiediens attiecībā uz krūts barošanu ir ļoti liels – šķiet, ja nebaro ar krūti, tad esi slikta mamma. Man nācās pieņemt, ka man nebija izvēles – bērniņam galvenais ir vesela mamma! Vēl trīs mēnešus pēc meitiņas dzimšanas man bija sāpīgi, redzot, ka no krūtīm tek piens, bet nevaru barot. Mans organisms vēl cerēja, ka piens noderēs. Piens visbiežāk sāka tecēt, kad dzirdēju bērniņu raudam. Tikai tagad pamazām esmu tam tikusi pāri.
Kad vīrs bija spiests atgriezties darbā, talkā auklēt mazulīti nāca viena radiniece. Bija grūti tikt pāri tam, ka viena netieku galā un man ir nepieciešama palīdzība. Mazā gan man ir īsta dāvana, jo kopumā ir ļoti mierīgs bērniņš – naktīs labi guļ, ir pilnībā vesela un labi attīstās.
Šobrīd ir labi, bet zinu, ka vēl daudz jāstrādā ar sevi. Ir, protams, bažas, kā būs uz priekšu, jo gribam vēl kādu bērniņu, bet nevar prognozēt, kā tas mani varētu ietekmēt.
Jāpiebilst, ka man šī nebija pirmā reize, kad, teiksim tā, nedaudz “aizbrauc jumts”. Iepriekš, pirms sešiem gadiem, iemesls tam bija pārslodze, kas radās, darbu apvienojot ar studijām. Diplomdarbu aizstāvēju ar izcilību, bet pēc tam – totāls nervu sabrukums. Ir bijuši vēl pāris “atkritieni” pa vidu, bet šis – pēc bērna piedzimšanas – bija pats smagākais.
Katram cilvēkam ir sava vājā vieta, un man tie ir nervi. Man ir raksturīgi, ka sabrūku brīžos, kad viss trakākais jau it kā ir aiz muguras – līdz tam turos kā varone. Tā bija gan tad, kad aizstāvēju savu diplomdarbu – nervu sabrukums iestājās tad, kad bija jau jāiet uz izlaidumu. Gan arī tagad – psihoze sākās 10 dienas pēc dzemdībām, kad pašai likās, ka lielākie pārbaudījumi jau ir izturēti.
Mana pārliecība ir, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un arī mana sāpīgā pieredze ir kaut kas, no kā var mācīties un pat smelties spēkus. Tā noteikti mācījusi labāk novērtēt savu spēju robežas. Turklāt šī pieredze arī ir stiprinājusi mūs kā ģimeni. Kamēr biju slimnīcā, vīram nācās vienam tikt ar visu galā. Arī pašlaik vakaros un brīvdienās viņš man ļoti palīdz. Šīs pieredzes ietekmē starp mums izveidojies daudz augstāks uzticības līmenis.
