Saruna ar Jēzu un misija glābt pasauli 0
Tad bija epizode, kad es meditēju un man likās, ka mans gars atdalās no ķermeņa un es sarunājos ar Jēzu. Kad man kļuva jau pavisam slikti, zuda laika izjūta. Atceros, ka skatos pulkstenī un šķiet, ka minūtes skrien kā sekundes.
Vienā brīdī piepeši biju pārliecināta, ka mēs ar vīru un meitiņu esam vienīgie dzīvi palikušie cilvēki uz pasaules, laiks ir apstājies, mēs esam kaut kādā misijā un tikai mēs varam izglābt pasauli. Neatceros īsti kādēļ, bet man bija jācīnās ar vīru. Viņu it kā vēl nebija sasniegusi visa informācija par mūsu misiju. Es fiziski cīnījos ar viņu, pēc tam gribēju kaila skriet ārā uz ielas, jo man kaut kur – vairs gan neatceros, kur – bija jāpaspēj. Izskrēju kaila kāpņu telpā – labi, ka neviens neredzēja un vīrs paspēja mani noķert. Viņš izsauca ātros, jo saprata, ka man ir iestājusies psihoze. Mans vīrs ir mediķis, turklāt viņa mamma ir neonatoloģe (ārste, kas specializējas jaundzimušo aprūpē), tādēļ viņš ātri atskārta, kas ar mani notiek.
Kad ieradās “ātrā palīdzība”, man likās, ka minūtes iet kā gadi un pastāv iespēja, ka es izglābšu pasauli ar kādu īpašu šifru palīdzību – es skaļi lasīju visus skaitļus un burtus, ko redzēju. Lai izglābtu pasauli, man arī visu laiku bija jāpiesauc Svētā Trīsvienība, tādēļ skaļi saucu Dievu, Svēto Garu un Jēzu.
Tomēr, spriežot pēc mana vīra stāstītā, visu nemaz neatceros, jo es esot pilnā balsī arī saukusi tā vīrieša vārdu, kurš mani bērnībā seksuāli izmantoja. Astoņu gadu vecumā kļuvu par seksuālas un emocionālas vardarbības upuri. Ģimenē šajā laikā bija pieņemti audžubērni un viens no tiem, tajā laikā 15 gadus vecs, mani seksuāli izmantoja. Tas manā psihē, protams, atstājis neizdzēšamas pēdas – man ir grūtības tikt galā ar spēcīgām emocijām, tendence pārdzīvojumus paturēt sevī. Tam noteikti ir liela saistība ar to, kāpēc man sākās psihoze. Arī laikā, kad man piedzima bērniņš, nespēju tikt galā ar visām spēcīgajām emocijām, neraugoties uz to, ka lielākā daļa bija pozitīvas.
Tas, ka saucu tā vīrieša vārdu, vēlreiz apliecina, ka spēcīga emocionāla satricinājuma brīžos visas vecās traumas lien laukā no zemapziņas. Visus murgus, ko piedzīvoju, nemaz nevar izstāstīt un droši vien, ka arī nemaz nevajag. Slimnīcā mans lielākais “gļuks” bija tas, ka likās – man vēlreiz jādzemdē bērns. Bija doma, ka vēlreiz visam jāiziet cauri, tādēļ rāpoju pa grīdu un kliedzu. Medikamenti iedarbojās pakāpeniski – pagāja vairākas dienas, līdz es pavisam atgriezos realitātē.
