Kaila izskrēju kāpņu telpā un metos glābt pasauli. Stāsts par pēcdzemdību psihozi 0
Vienlaikus pārgurusi un gatava kalnus gāzt
Autore: Aija Lietiņa, Delfi.lv
Bērniņa gaidīšanu Marta (vārds mainīts) atceras kā ļoti skaistu laiku. Grūtniecība noritēja ļoti harmoniski, bez jebkādiem sarežģījumiem. Vīrs bija ļoti atbalstošs. Abu pirmais bērniņš bija plānots un ļoti gaidīts. Arī dzemdības bija salīdzinoši vieglas – dabiskas, bez stimulēšanas. Taču desmit dienas pēc skaistā notikuma Martas psihe pēkšņi sabruka un viņa pilnībā zaudēja saikni ar realitāti – tiktāl, ka bija pārliecināta, ka viņai uzticēta misija glābt pasauli un, lai to izdarītu, jācīnās ar pašas vīru… Sievas uzvedībai kļūstot absolūti nekontrolējamai, dzīvesbiedrs izsauca ātros un Martu aizveda uz psihoneiroloģisko slimnīcu Tvaika ielā, kur nācās pavadīt mēnesi. Tālāk – Martas stāsts un psihiatres Inas Mihailovas komentārs.
Lai gan pēcdzemdību psihoze ir salīdzinoši reti sastopama, no tās nav pasargāta neviena jaunā māmiņa, saka psihiatre. Tas ir mīts, ka šis psihiskais traucējums var skart tikai sievietes, ar kurām, kā mēdz teikt, kaut kas nav kārtībā, kaut gan šādā gadījumā, protams, risks to piedzīvot ir lielāks. Ikvienai sievietei dzemdības (īpaši pirmās) un sākumposms ar jaundzimušo, kas jābaro arī vairākas reizes naktī, ir liela slodze kā fiziski, tā emocionāli, tādēļ var “sašūpot” psihi, kļūstot par psihozes palaidējmehānismu. Būtisku lomu gan spēlē arī hormonālās izmaiņas pēc dzemdībām.
Martai ir augstākā izglītība un prestižs darbs. Trīs gadus ir laimīgi precējusies. Ar viņu mani iepazīstināja pēcdzemdību depresijas skarto atbalsta biedrības “Debesmanna” vadītāja Iveta Parravani, kura aktīvi cīnās, lai par psihiskiem traucējumiem, kas var piemeklēt pēcdzemdību periodā, un to ārstēšanas iespējām sabiedrība uzzinātu vairāk.
Stāsta Marta.
Tiešām pat neiedomājos, ka pēc dzemdībām ar mani kas tāds varētu notikt, jo man tolaik bija brīnišķīgas attiecības, iespējas sevi realizēt un vispār harmoniska un mierpilna dzīve. Grūtniecības laiku atceros gandrīz kā skaistu sapni – biju tik laimīga, jutos tik skaista un apgarota. Nebija ne mazāko satraukumu un bažu un man nenāca ne prāta, ka sabrukšu nepilnas divas nedēļas pēc dzemdībām.
Lai gan dzemdības noritēja bez sarežģījumiem un grūtniecība tāpat, laižot pasaulē meitiņu, emociju laikam bija pārāk daudz. Turklāt, kļūstot par mammu, man – kā jau perfekcionistei –visu gribējās izdarīt nevainojami, tādēļ šī jaunā loma man bija pārāk liela slodze. Pirmie psihozes vēstneši bija miega traucējumi un augsta uzbudināmība, visas emocijas bija ļoti sakāpinātas.
Dažas dienas pēc tam, kad piedzima meitiņa, piepeši sāku domāt un ļoti pārdzīvot par to, ko mans tētis nodarīja manai mammai, kad piedzimu es. Viņš tolaik uzsāka paralēlās attiecības. Skatoties uz savu jaundzimušo meitiņu, nespēju saprast, kā kaut ko tādu var nodarīt savai ģimenei, kurā tikko ir ienācis mazs bērniņš. It kā sen viņam biju to piedevusi, taču piepeši sāku just pret viņu dusmas un aizvainojumu, bija ļoti žēl mammas.
Tajā laikā no savas vecmāmiņas, kura bija ieradusies raudzībās, uzzināju, mans tētis patiesībā manu mammu lielā mērā apprecēja aiz žēluma, jo viņa gaidīja no viņa bērniņu, kuru zaudēja. Aizdomājos, ka patiesībā manam tētim nav bijis vieglāk.
Tad pārdomās atgriezos atmiņās par savu pirmo laulību un nonācu pie secinājuma, ka arī mans pirmais vīrs mani apprecēja daļēji žēluma pēc, jo laikā, kad bijām saderināti, viņam sākās paralēlās attiecības, bet viņš laikam bija pārāk gļēvs, lai pateiktu man patiesību un tomēr mani apprecēja. Laulība, protams, izjuka, kam sekoja šķiršanās sāpes vairāku gadu garumā. Skaistais notikums – bērniņa ienākšana manā dzīvē – it kā pamodināja pagātnes pārdzīvojumus un lika tos vēlreiz izdzīvot.
Sākās negulēšana. Lai gan biju kā fiziski, tā emocionāli pārgurusi, nekādi nespēju iemigt, ko, protams, vēl vairāk apgrūtināja tas, ka bērniņš jābaro arī naktīs. Pilnīgs nespēks mijās ar hiperaktivitāti, piemēram, tikai dažas dienas pēc dzemdībām es devos nūjot un sevi fiziski centos burtiski “nokaut”, lai gan tas, kas man patiesībā bija nepieciešams, bija miegs. Psihoze būtībā ir pilnīga saiknes zaudēšana ar realitāti. Sākumā gan apkārtējiem, gan pašam var būt grūti to pamanīt, jo, piemēram, doma par iziešanu svaigā gaisā un izkustēšanos pati par sevi jau nav slikta.
Vienā brīdī gribējās visiem pēc kārtas zvanīt un tādās ļoti sakāpinātās emocijās stāstīt par dzemdībās piedzīvoto. Atceros, ka draudzenēm teicu, ka tas bijis tik forši, ka nākamajā dienā būtu gatava vēlreiz dzemdēt. Tā man tobrīd tiešām likās, jo bija sajūta kā lidojumā – šķiet, jau sāku attālināties no realitātes. Protams, tagad saprotu, ka patiesībā dzemdības man bija ļoti smaga slodze, kur savas iekšējās enerģijas rezerves biju gandrīz izsmēlusi.
Tomēr jau dažas dienas pēc dzemdībām kādos piecos, sešos no rīta jau biju augšā un skrēju vairākus kilometrus. Jutu tādu enerģiju, ka gribējās kalnus gāzt. Visu laiku par kaut ko sapņoju, kalu plānus. Nedēļu pēc dzemdībām gribēju atsākt strādāt no mājām, veidot savu uzņēmumu un tādā garā. Tagad atceroties, jāsaka, ka mana uzvedība bija aptuveni tāda, it kā es būtu salietojusies narkotikas – tā kā pāris metrus virs zemes.
