Kaiju karalienes noslēpumu atklāšana 1
Latvijas Leļļu teātrī 4. martā skatītājus gaida īpaša pirmizrāde – mākslinieces Rūtas Briedes debijas darbs bērnu literatūrā “Kaiju karalienes noslēpums”, kas Edgara Kaufelda režijā pārtapis krāšņā iestudējumā bērniem no četru gadu vecuma.
“Izvēloties, kuru darbu iestudēt, es daudz domāju. Man visgrūtāk ir atrast, ar ko strādāt. Esmu pārliecinājies, ka latviešu autoriem ir forši darbi. Tāds bija Sergeja Timofejeva stāsts “Bruņinieks, kuram sāpēja zobi”, kas vēl tagad ir repertuārā,” stāsta režisors un par jaunā darba izvēli atklāj: “Rūtas darbu lasot, sapratu, cik tas ir daudzslāņains – būs interesants gan bērniem, gan pieaugušajiem. Ne katru darbu var parādīt leļļu teātrī un to izspēlēt interesantā formā. Es, jau lasot darbu, redzu vīziju. Kā to noslēpumu atklāt.”
“Edgars ir gudrs un godīgs režisors, profesionālis, kas ar cieņu izturas pret iestudējamo materiālu. Uzsākot darbu, mēs vienojāmies, ka Edgars, šo stāstu dramatizējot, var rīkoties ar to, kā vien vēlas. Un tas bija labs lēmums, jo atraisīja man rokas kā izrādes māksliniecei – man nav jādomā ne par stāstu, ne par tām detaļām, kas varbūt man ir nozīmīgas grāmatā, bet Edgaram nešķiet svarīgas no skatuviskās puses. Vai arī otrādi – tiek meklēti jauni tēli, raksturu detaļas, kas grāmatā nemaz nav izlasāmas,” stāsta autore un izrādes māksliniece Rūta.
Orģinālmūziku “Kaiju karalienes noslēpumam” radījis komponists Jēkabs Nīmanis, bet Renātes pārsteidzošos piedzīvojumus izspēlēs aktieri Baiba Vanaga un Anrijs Sirmais. “Aktieri Baiba un Anrijs grāmatas varoņiem piešķir paši savu “vēsturi”. Es varu domāt tikai par izrādes vizuālo tēlu, kas palīdzētu režisoram “Kaiju karalienes noslēpumu” atklāt tā, kā viņš to vēlas. Šis stāsts par Renāti galu galā ir par brīvību, par tās atrašanu, atgūšanu. Mans kā izrādes mākslinieces, ne autores pienākums ir šo brīvību realizēt savā darbā,” smaidot nosaka Rūta.
Stāsts ir par Renāti, kas ir parasta, nīgra kaimiņiene, kura necieš daudzas lietas šajā pasaulē, bieži raksta sūdzības pilsētas domei un pukst par skaļām bērnu čalām. Viņu īpaši nomoka kaiju ķērcieni, kas nez kādēļ uzbāzīgi atskan tieši viņas pagalmā. Renāte mitinās kādas pilsētas daudzstāvu mājas mazā dzīvoklītī, kurā ielūkojoties rodas iespēja atklāt pavisam neparastu noslēpumu. Kad vaicāju režisoram, kas ir šis noslēpums, viņš smaidot atklāj: “Stāsts ir par mīlestību. Vai precīzāk par mīlestības trūkumu. Izrādi veidojam Renātes istabā. Ir māja ar daudz kaimiņiem, kas savstarpēji mēģina sadzīvot. Atrod mīlestību un problēmu nav.” Savukārt runājot par darba aktualitāti, Edgars stāsta par savām bērnības atmiņām: “Vienmēr bērnība skatījos pa logu un domāju par to, kas ir aiz tiem mazajiem lodziņiem. Katrā mājā dzīvo kāda īgna, dusmīga tante. Mēs jau redzam tikai to ārējo, bet nezinām, kas ir iekšpusē. Šajā izrādē varam ielūkoties, kas ir tur iekšpusē. Nedaudz pasaka, mistika. Īgnā tante patiesībā ir skaistā Kaiju karaliene, un onkulis ir karalis. Tāda veselīga ziņkārība.”
Darbs skatītājiem būs saprotams, jo tas ir par mums pašiem, mūsu vidi, situācijām, ko mēs saprotam. Teātrī ir svaigas vēsmas un, pats galvenais, ne par tālām zemēm, bet par mums. “Nevajag meklēt nekur tālu. Interesanti stāsti ir mums līdzās un par mums pašiem. Tie daudz spēcīgāk mūs uzrunā,” tā Edgars.
