Treneris Guntis Endzels kaifo no basketbola 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Guntis Endzels ir pieredzējušākais treneris Latvijas Basketbola līgā, arodā kopš 1990. gada. Hobijs, kas kļuva par darbu – tāpēc viņš kaifo. Daudz strādājis ar jaunajiem basketbolistiem, vadījis un bijis asistents profesionālajās komandās, ieguvis pieredzi Ukrainā, kur atradās arī 2014. gadā, sākoties Krievijas agresijai. Jau sešas sezonas vada “Latvijas Universitāti”, kas šopavasar pēc desmit gadu pārtraukuma sasniedza Latvijas čempionāta pusfinālu, beigās ieņemot ceturto vietu.
1998. gadā tevi uz Rīgu uzaicināja Valdis Valters?
G. Endzels: Jā, man Līvānos bija komanda, ko, mazliet pārspīlējot, izveidoju no vienas klases puišiem, gandrīz visus gadus jaunatnes līgā bijām medaļās. Valda komanda ar mums vienmēr cīnījās, togad ar U-18 izlasi iekļuvām Eiropas čempionāta finālturnīrā. Tajos laikos nebija kā tagad, kad treneri migrē – kur iesāki strādāt, tur arī parasti pabeidzi.
Kuri spēlētāji no Līvānu komandas izsitās lielajā basketbolā?
Raimonds Vaikulis, viņš bija Līvānu basketbola vizītkarte. Vēl vienu puisi plānoju aicināt uz Rīgu, bet viņš cieta autoavārijā, vairākkārt atzīts par Latvijas labāko ratiņbasketbolistu – Raimunds Beginskis. No Rīgas posma vistālāk tika Ernests Kalve, kurš 18 gados parakstīja līgumu ar Itālijas superklubu Trevizo “Benetton”, un bija nevis 15. spēlētājs, bet desmitniekā, spēlēja ar Dejanu Bodirogu, Andrea Barnjani, Ramūnu Šiškausku. Ernests U-16 grupā īsti nespēlēja, bet divus gadus vēlāk bija daudzi piedāvājumi, arī no “Barcelona”, Ļubļanas “Olimpijas”. Taču krustenisko saišu plīsums, un spožā karjera nesanāca.
Pirmo reizi par galveno treneri pieaugušo līmenī kļuvi 2003. gadā “Skonto”, tajā sezonā no komandas uz NBA aizmuka Andris Biedriņš.
Es nezināju, ka viņš neatgriezīsies Latvijā (no U-18 kvalifikācijas turnīra Horvātijā). Ap jauno gadu Biedriņam bija reāls piedāvājums no “Benetton”, kuru tajā gadā, šķiet, vadīja Etore Mesina. Itāļi bija gatavi maksāt izpirkumu, cik dzirdēju – 150 tūkstošus, treneriem bija diskusija, ka vajadzētu braukt, jo no turienes ceļš uz NBA būs vieglāks, ka no Latvijas neviens pa taisno nav aizgājis. Kāpēc neaizbrauca uz Itāliju? Sarunās nepiedalījos, laikam “Skonto” nepiekrita. Ilgtermiņā Andra lēmums izrādījās pareizs.
Divas sezonas nostrādāji Ukrainā, tieši tobrīd sākās karš ar Krieviju. Kā atceries to laiku?
2012. gadā iesāku sezonu Liepājā kā galvenais treneris, sākums nebija spožs, saņēmu uzaicinājumu Ukrainā būt par asistentu. Kas zina, kā viss būtu tālāk gājis, ja nesāktos karš. 2013. gada 1. decembrī biju Kijivā, iepriekšējā naktī spēka vienības izdzenāja studentu demonstrāciju, telšu pilsētiņu un sākās vardarbība. Studenti protestēja, ka toreizējā vadība neparakstīja asociēto līgumu ar Eiropas Savienību, lai gan bija solījuši. Mums tajā mačā spēlētājam salauza degunu, un viņš ar dakteri aizbrauca uz slimnīcu, kur pirmais jautājums bija – vai jūs esat no maidana? Sapratām, ka visas slimnīcas mobilizētas, gaidīja, ka būs cietušie. Tad biju spiests izlasīt Ukrainas vēsturi, lai varētu diskutēt par daudzām lietām.
Ar komandas cilvēkiem?
Jā. Atrados Ukrainas austrumos, tā toreiz bija nosacītā krievu puse. Redzēju, kā cilvēki reaģē, kā mainījās domas, kad Krima tika pievienota Krievijai. Tie, kas sākumā bija pret Ukrainas virzību uz Eiropu, 80 procenti pilnīgi mainīja pārliecību un kļuva par Ukrainas patriotiem, tāpēc mani neizbrīna tas, kā ukraiņi cīnās pret krievu armiju. Redzēju, cik ļoti mīl savu valsti. Kluba direktoram sievasmāte dzīvoja Krievijā, viņa zvanīja jau janvārī, lai braucot prom, jo “banderovci krievus griež”. Propaganda strādāja. Agrāk to pilsētu sauca Dņeprodzeržinska, tagad – Kamjanska, kur Kārlis Muižnieks vēl pavisam nesen strādāja. Rūpnieciska pilsēta, kura izveidojās ap franču uzbūvētu lielu metalurģijas kombinātu, Leonīda Brežņeva dzimtā pilsēta, dzīvoju 400 metrus no skolas, kur viņš bija mācījies. Diezgan depresīva, šķita, ka atgriezos kādus 20, 30 gadus pagātnē. Sapratu, ka nevajag pārliecināt, bet uzdot jautājumus. Piemēram, man saka – nu tie banderovci, es prasu, kas viņš bija, sliktais? Jā, sliktais. Cik cilvēkus nogalinājis? Neviens nevar pateikt. Tūkstoti, desmit tūkstošus? Jā, droši vien. Labi, sliktais. Bet (Josifa) Staļina dēļ te septiņi miljoni nomira golodomora laikā. Izskaidrojiet, ko man domāt? Nevar pateikt. Toreiz kopš traģiskajiem notikumiem apritēja 70 gadi, Rietumukrainā bija lieli plakāti, bet tur, kur tas viss noticis, nebija neviena atgādinājuma, neviens nerunāja. Valsts bija mākslīgi sadalīta, bet tagad tā ir pilnīgi cita Ukraina, vienota.
Daudzi sportisti saka, ka nestudē, jo nevar apvienot ar sportu. Kā taviem spēlētājiem tas izdodas?
Manējie ir lielāki profesionāļi nekā tie, kas saņem naudu. Divas trīs reizes nedēļā astoņos no rīta treniņš, kurš nevar astoņos, nāk septiņos. Pēc tam lekcijas, vakara treniņš, un vēl jāsagatavo mājas darbi. Režīms, salīdzinot ar profesionāļiem, ir drakonisks. Tur parādās čaļu mērķtiecība – ja grib, visu var izdarīt. Cenšamies iet pretī, ja kādam ir eksāmeni. Kad jūtam, ka puiši sāk pagurt, rītu iedodam brīvu. Lai varētu trenēties, jābūt sekmīgiem. Šie spēlētāji ir daudz vairāk iemācāmi, ņem pretī, darba ētika daudz augstāka nekā lielajās komandās.
Kāda pēcgarša palikusi par šo sezonu?
Īstas pēcgaršas vēl nav. Gribējām labāk nospēlēt ar “Ogri” (par trešo vietu), vismaz vienu spēli uzvarēt. Ceturtdaļfināla sērijā ar “Valmieru” atstājām daudz emociju, viena daļa spēlētāju pirmo reizi spēlēja “play off”, pusfināls visiem bija debija. Dāvids Vīksne un Ričards Vitoļskis pagājušajā gadā bija “Ventspils” sastāvā, bet nespēlēja. Pēc bronzas sērijas visiem palika nepadarīta darba sajūta, un tas ir labi, ka nav pašapmierinātība par ceturto vietu.
Sērija pret Valmieru izvērtās teicama, izšķirošajā spēlē pēc puslaika atspēlējāties no -14 un uzvarējāt izskaņā.
Otrajā puslaikā spēlējām to basketbolu, ko treneri grib redzēt, zinām, ka varam to izdarīt. Cepuri nost, čaļi iznāca ar ciešu aizsardzību un piecās minūtēs bijām atpakaļ spēlē. Bieži vien spēles uzvar nevis meistarība, bet raksturs. Vari kļūdīties, neiemest, bet tev jābūt gatavam uzņemties, turklāt visiem spēlētājiem, un tādi atradās. Mēs bijām jaunāki, ātrāk atjaunojāmies.
Jūsu mačus ar Valmieru par studentu derbiju īsti nevar dēvēt?
Tā laikam ir, zinu, ka tie valmierieši, kas pārsvarā spēlē, nav studenti. Viņiem ir jauni puiši, virziens pareizs, un esmu dzirdējis, ka šādu ceļu varētu iet mērķtiecīgāk nekā līdz šim.
Dāvids Vīksne lieliski sāka sezonu un to latiņu arī noturēja visu sezonu?
Noteikti, kritumi nebija lieli, ja runā par uzbrukumu. Aizsardzībā vēl ir daudz darāmā, lai spēli paceltu citā līmenī. Es noteikti no viņa negaidīju tādu stabilitāti, attieksme liecina, ka tas nav nejauši. Mums sanāca divas kovida pauzes, janvāra otrajā pusē visa komanda saslima, un tas mūs pusotru mēnesi izsita no ritma. Ja būtu trenējušies, būtu vēl par vismaz desmit procentiem labāki.
Vīksne paliek, vai varētu sekot Anrija Miškas pēdās un pievienoties kādai spēcīgākai komandai?
Šis jautājums būs diezgan aktuāls. Mums nav tādi kontrakti, kas sasien spēlētāju. Ja būs piedāvājums no VEF līmeņa kluba, tad jāiet, lai gan viņa vecumā jēga to darīt ir tad, ja tiec pie spēles laika. Miška ir labs piemērs. Man prieks par Dāvidu, tas ir mūsu uzdevums – iedot čaļiem impulsu, tiem, kas grib nākotni saistīt ar basketbolu, te ir iespējas sevi parādīt.
Kuriem saviem spēlētājiem redzi iespējas profesionālajā basketbolā?
Negribu būt gaišreģis, bet vairāki spēlētāji ir izvirzījuši mērķi pelnīt naudu ar basketbolu. Kuram sanāks, rādīs laiks, domāju, ka vairāk nekā pāris cilvēku var to izdarīt. Ja patin filmu atpakaļ, ir tādi, par kuriem pirms desmit gadiem noteikti nevarēja pateikt, ka spēlēs, spilgtākais piemērs ir Rihards Zēbergs no “Ogres”, arī Kristaps Dārgais.
Vizītkarte. Guntis Endzels
* Dzimis 1967. gada 5. decembrī
* Basketbola treneris, vada “Latvijas Universitātes” komandu
* Vadījis vienības “Skonto”, “Ķeizarmežs”, “Ventspils”, “Okartes basketbola akadēmija”, “Liepājas lauvas”, “Saldus”, “Barons/LDz”
* Latvijas vicečempions ar “Skonto” (2004)
* Dņeprodzeržinskas “Dņipro-AZOT” (Ukraina) treneris (2012–2014)
* Kārļa Muižnieka asistents Latvijas izlasē (2006–2007), Mārtiņa Zībarta asistents Latvijas sieviešu izlasē (2018)
* Ilggadējs Latvijas jauniešu izlašu treneris; 3. vieta Pasaules universiādē Taivānā (2017)
