“Kaidā volūdā runuot ar jiuru?” Intervija ar dzejnieci Inetu Atpili-Jugani un viņas dzeja 1
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ineta Atpile-Jugane ir dzejniece, dziesmu tekstu autore un scenāriste. Viņas dzimtā puse – Balvu novada Bērzpils pagasts, bet ikdiena aizrit Rēzeknē.
Ineta ir Latgales kultūrvēstures muzeja direktores vietniece zinātniskajā darbā, Latvijas Rakstnieku savienības biedre, Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības biedre.
Raksta dzeju gan bērniem, gan arī pieaugušajiem, viņas radošie darbi izdoti piecās grāmatās – “Neatburtā uguns” (2001), “Reveranss. Sarkans uz sarkana” (2008), “Otkon giunu sapynus” (2015), “Mūdynuot muokuļus” (2016) un “Lobuo i nalobuo” (2019). Arī Inetas ģimenes locekļi iesaistās radošajos procesos – dzejoļu grāmatas bērniem “Otkon giunu sapynus” un “Lobuo i nalobuo” ilustrējusi Inetas meita Agneta, savukārt grāmatā “Mūdynuot muokuļus” Inetas dzejas rindas papildina māsas Aritas Atpiles-Donas radītās fotogrāfijas. 2014. gadā Ineta saņēma latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2013” nominācijā “Labākā dzeja”. Ir daudzu latviešu mūziķu dziesmu tekstu autore.
I. Atpile-Jugane ir latgaliešu spēlfilmas “Vīna vosora deļ vysu” (2012) scenārija līdzautore, īsfilmas “Muola varā” (2013) un dokumentālās filmas “Īsamirdzi zvaigznem leidza” (2015) par Latgales dziedātāju Aiju Rimšu scenāriju autore. Abas ar māsu Aritu šobrīd iesaistījušās projektā “Katram sava laimes poga” – Ineta intervē Latgales cilvēkus, atklājot viņiem nozīmīgākās vietas, lietas, notikumus, bet Arita to atspoguļo fotogrāfijās (publikācijas izlasāmas “Vietējā Latgales Avīzē”).
Šogad rudenī pie lasītājiem nonāks divas grāmatas ar autores dzejoļiem – “Spuornu golu šolks” un grāmata pašiem mazākajiem bērniem “Burtu vuoceleite” (Inetas divrindes un jaunās mākslinieces Ievas Širiņas zīmējumi).
– Kāda ir tava ideālā diena, kas radīta dzejas rakstīšanai.
I. Atpile-Jugane: – Tā ir tāda diena, kad tev nav nekādu citu blakusdarbu un blakusplānu. Kad ir tā īpašā rakstīšanas sajūta, tā iekšējā kņudoņa, kad jūti, ka gribas rakstīt. Pat ja ir citi darbi, tai brīdī, kad uzrodas šī rakstīšanas sajūta, tad viss cits atliekas un paliek mazsvarīgs. Man patīk, ja varu rakstīt, kad esmu viena pati. Ja ir vasara, tad patīk rakstīt ārā. Ilgākā dzejas rakstīšanas procesā patīk vēl ko radošu uzmeistarot – salātus vai kādu desertu. Paeksperimentēt, bet tajā pašā laikā arī domāt par to, ko gribu rakstīt.
– Dzejas grāmata “Spuornu golu šolks” top kopā ar tavu māsu Aritu. Pastāsti mazliet vairāk par jūsu radošo sadarbību.
– Mēs līdzīgi domājam, un mums saskan radošās dzirkstis un skatījums. Mūsu pirmā radošā sadarbība laikam bija tad, kad viņa sāka fotografēt, bet es iejutos modeles lomā. Pēc tam māsu vairāk iesaistīju savos vārdu, tekstu projektos. Māsa saprot, kā es gribu ilustrēt savas grāmatas. Varu viņai izstāstīt savu ieceri vai atrast viņas fotogrāfiju arhīvā tieši to foto, kas ilustrē manas dzejas rindas. Ja arī kaut kas nepatīk, tad varu viņai atklātāk pateikt, ko tieši es gribu vai kas nepatika, un zinu, ka māsa mani sapratīs.
– Varbūt ir kāda atmiņā paliekoša fotogrāfija, kuras autore ir tava māsa?
– Pagājušajā vasarā devāmies uz jūru, lai uzņemtu fotogrāfijas. Tieši tobrīd tuvojās negaiss. Mēs ejam uz jūru, bet visi citi dodas projām, tai skaitā arī Toms Bricis, kurš bija solījis, ka lietus nebūs. Mēs ar māsu nolemjam, ka, ja bija iecerēts, tad ir jāiet. Nebija neviena cilvēka, tikai mēs ar māsu. Lietus līst, es skrienu pa ūdeni, māsa fotografē un nežēlo savu fotoaparātu. Šī fotosesija man palikusi atmiņā.
– Kāda ir tava šā gada vasara?
– Šī ir superīga vasara – īsta, karsta, tāda, kādai vasarai ir jābūt. Mazā Ēģipte tepat, un nekur citur nevajag doties. Latvijā daudz kas redzēts, apceļojot tuvas vietas. Pateicoties projektam “Katram sava laimes poga”, pabūts interesantās vietās, ir tik daudz atklājumu, sastapti interesanti cilvēki, par kuriem šķiet, ka viņus labi pazīsti, bet uzzini daudz ko jaunu. Šajā laikā notiek darbs pie grāmatām “Spuornu golu šolks” un “Burtu vuoceleite”. Augusta beigās ir ieplānots radošs darbs Rakstnieku namā Dubultos. Top arī dziesmu teksti, jo pēc ilgāka laika pamodušies arī muzikanti.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Inetas Atpiles-Juganes jaunākajos dzejoļos no topošā dzejas krājuma “Spuornu golu šolks”, kas pie lasītājiem nonāks rudenī.
***
Mes jau bejom paspiejuši
īlēkt īškā, napaspiejūt atbiļdēt – nui voi nā,
i braucem, nazynūt – kur.
Tai vys jau saucās ceļuojums par breivu…
Daudzi nabejušu vītu,
cylvāku, elpu, bolsu, sirdspukstu.
A vaira par vysu
īnuokumu dīnnakts aptīkom
nu validola.
***
Es tevi gaidu ilgi.
Kas ir ilgi?
Cik ilgi tu muoki ilguotīs,
cik ilgi sirds mat kiulīņus,
cik ilgi naskaita leita lasis munys ocu zeileitis,
cik ilgi es spiešu spaituot tovūs dabasu spīgeļūs,
cik ilgi es puksteišu tovuos kryutīs,
cik ilgi tu byusi muns šolks puori vysam.
***
Es zynu, ka tu ite esi,
ite tev beja juobyun.
Tai lykuos munai īvuiceitajai pareizeibai
i lātticeibai piec dasmytuos tīsys.
Munai “nu da” sajiutai,
nadaļaunūt, ka var byut i cytaižuok.
Drūsmeigi, es saceitu,
puorsameit.
Attaiseit lyupys vuordim,
koč i pasvešim sev.
Tu vaicuotu – deļ kuo te vyspuor vuordi?
Es saceitu, ka gona tova klusuma
i palikšonys sovā vaicuojuma pusē.
Es nanūsaļšu.
Zvaigznis dzeivoj ari vīneigi sev
i reizem tuolim i soltim dabasim.
***
Jiurai itūreit reitiškuos
kopejs ar muokuļu putukriema capureiti
da aizpasaulis.
Pasauļam juonūgaida
itys aptymsums
da beidzamūs vakareņu.
***
Bez Google mapa jei atrūn ceļu iz nakurynuotū sātu,
kū pīsylda ar mīlesteibu.
Nakti jei roksta dabasus, leita nūts i syltuos elpys
ritmu pi auss eipašuo rudiņa rūkrokstā.
Jei ari zeimej. Ar maigim i mytrim pierstu kisintenim
jai viņ zynomu rokstu iz vysstypruokuo placa, reitausmu
i sovu reitdīnu.
***
Kaidā volūdā runuot ar jiuru?
Voi jei saprūt vysys
voi nasaprūt nivīnu?
A dzīsme bez vuordu
ari ir volūda?
